Kam dodu priekšroku – "Jonasa sindromam", vai "Jonasa zīmei"?

„Ir jāapkaro „Jonasa sindroms”, kas liek domāt, ka pestīšanai pietiek tikai mūsu darbu,” teica pāvests pirmdienas Svētajā Misē. Francisks lika uzmanīties no „perfektas reliģiozitātes” sindroma, kas visu uzmanību pievērš mācībai, bet nerūpējas par „nabaga ļaužu” pestīšanu. „Jonasa sindroms” un „Jonasa zīme”. Uz šiem diviem jēdzieniem pāvests balstīja savu sprediķi. Jēzus runā par „samaitāto cilti”. Viņa vārdi ir ļoti spēcīgi. Taču, kā paskaidroja Francisks, tie neattiecas uz cilvēkiem, kas Viņam sekoja ar lielu mīlestību, bet gan uz „likuma zinātājiem”, kas Jēzu centās ievilināt lamatās. Šie cilvēki prasīja zīmes un Jēzus atbildēja, ka viņiem tiks dota tikai „Jonasa zīme”. Taču pāvests atgādināja, ka pastāv arī „Jonasa sindroms”. Kungs viņam liek dodies uz Ninivi, bet viņš bēg uz Spāniju. Jonasam visas liets bija skaidras – „tāda ir mācība”, „ir jādara tā” un „grēcinieki lai dara kā grib, bet es dodos prom”. Tos, kas dzīvo saskaņā ar šo „Jonasa sindromu”, Jēzus sauc par liekuļiem, jo viņi negrib „nabaga ļaužu”, „nemācīto un grēcinieku” pestīšanu.

Pāvests teica: „Jonasa sindromam nepiemīt dedzība atgriezt ļaudis, tas meklē svētumu, atļaušos teikt, „ķīmiskās tīrītavas” svētumu – skaistu, nospodrinātu, bet tādu, kuram trūkst dedzības iet un sludināt Kungu. Taču Kungs šīs, ar „Jonasa sindromu” slimās paaudzes priekšā apsola „Jonasa zīmi”. Cita Evaņģēlija versija – tā, kuru uzrakstījis Matejs, saka: Jonass bija zivs vēderā trīs naktis un trīs dienas. Tas simboliski tiek attiecināts uz Jēzus nokāpšanu kapā, uz Viņa nāvi un augšāmcelšanos. Un tā ir zīme, kuru Jēzus apsola pret liekulību, pret šo perfektas reliģiozitātes attieksmi, pret šo farizeju grupas attieksmi”.

„Patiesā „Jonasa zīme” ir tā, kas mums piešķir paļāvību būt pestītiem caur Kristus asinīm. Cik daudz ir tādu kristiešu, kuri domā, ka viņi tiks atpestīti tikai par to, ko viņi dara, par viņu darbiem. Darbi ir vajadzīgi, bet tie ir sekas, atbilde uz to žēlsirdīgo mīlestību, kas mūs atpestī. Taču tikai ar darbiem vien, bez šīs žēlsirdīgās mīlestības, nepietiek. Savukārt „Jonasa sindromam” ir tikai paļāvība uz savu personīgo taisnību, uz saviem darbiem”.

Jēzus runā arī par „samaitāto cilti” un pagānu sievieti – Sabas ķēniņieni, sauc gandrīz vai par tiesnesi, kura piecelsies tiesā un šo cilti notiesās, jo viņa meklēja Dieva gudrību. Pāvests turpināja skaidrot:

„Lūk, „Jonasa sindroms” mūs ved pie liekulības, pie tās pašpietiekamības, kas vedina būt par „tīriem, perfektiem” kristiešiem, jo „mēs, lūk, darām šo darbu: mēs pildām baušļus, visu”. Tā ir milzīga slimība. Un „Jonasa zīme” ir tā, ka Dieva žēlsirdība ir Jēzū Kristū, kurš par mums un mūsu pestīšanas dēļ ir miris un augšāmcēlies. Pirmajā lasījumā ir divi vārdi, kas ir vienoti ar šo. Pāvils par sevi saka, ka viņš ir apustulis nevis tāpēc, ka par tādu mācījies. Nē! Viņš ir apustulis pēc aicinājuma! Kristiešiem viņš saka: „Jūs esat Jēzus Kristus aicinātie”. „Jonasa zīme” mūs mudina: sekot Kungam ar pazemību un lēnprātību. Visi esam grēcinieki. Pastāv aicinājums un pastāv arī izvēle”.

Homīlijas noslēgumā pāvests Francisks aicināja katram sev pajautāt: kam dodu priekšroku – „Jonasa sindromam”, vai „Jonasa zīmei”?

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta!