Prast lūgties un piedot!

„Sirds, kas prot lūgties un piedot. Tas liek atpazīt kristieti,” teica pāvests šīrīta dievkalpojumā. Homīlijā Francisks šoreiz vadījās pēc Evaņģēlija fragmenta, kas vēstī par svēto Martu, kuras vārdā ir nosaukta viņa mājvieta un kapela. Otrs tēls, par kuru stāstīts šīsdienas Svēto Rakstu lasījumos, ir pravietis Jonass. Tātad, divas figūras, kas rodamas, respektīvi, Jaunajā un Vecajā Derībā. Martai un Jonasam kopīgs ir tas, ka viņi neprot lūgties. Tieši šo aspektu pāvests izcēla savā sprediķī. Marta pārmet savai māsai Marijai, ka viņa klausās Jēzu, bet nepalīdz viņai mājas darbos. Taču Jēzus atbild, ka Marija ir izvēlējusies labāko daļu.

„Māsas skatījumā tā bija laika zaudēšana – raudzīties uz Jēzu gluži vai ar bērna izbrīnu,” teica Francisks. Taču Marija klausījās Jēzu un lūdzās ar savu sirdi. Pāvests atgādināja, ka arī mūsu, kristiešu, pirmais uzdevums ir lūgties. Taču lūgties nevis, atkārtojot vārdus, kā to dara papagaiļi, bet lūgties ar sirdi – raudzīties uz Kungu, klausīties Kungu, lūgt Kungu. Pāvests uzsvēra, ka lūgšana dara brīnumus.

Lūgšana ir darījusi brīnumu arī senajā Ninives pilsētā, kurai pravietis Jonass, Dieva pamudināts, sludina drīzu bojāeju, taču tā drīz izglābjas, jo tās iedzīvotāji, ticot pravietojumam, visi kā viens atgriežas, lūdzot Dieva piedošanu. Tomēr, arī šai atpestīšanas stāstā pāvests izcēla kļūdainu attieksmi. Tā pieder Jonasam, kurš vairāk paļaujas uz taisnību bez žēlsirdības, un līdzīgi Martai, ir orientēts uz kalpošanu, kurai trūkst interioritātes. Pāvests teica:

„Un Marta darīja lūk, ko! Viņa nelūdzās! Daudzi cilvēki ir tādi paši kā šis ietiepīgais Jonass. Viņi ir tiesātāji. Jonass gāja, pravietoja, taču savā sirdī sev teica: „Ja nu viņi to ir pelnījuši! Ja ir pelnījuši!” Viņš pravietoja, bet nelūdzās. Viņš neprasīja Kungam, lai Viņš tiem piedod, Viņš tos tikai pēla. Tie, kuri iedomājas, ka viņi ir taisnīgi, ir citu tiesātāji. No Jonasa grāmatas ir redzams, ka viņš bija egoists, jo tad, kad Kungs, paklausot niniviešu lūgšanām, tos izglāba, viņš uz Kungu kļuva pikts: „Tu vienmēr esi tāds. Tu vienmēr piedod!”

Pāvests piebilda, ka lūgšana, kas ir tikai formula bez sirds, tāpat, kā pesimisms, vai vēlēšanās panākt taisnību bez piedošanas, ir kārdinājumi, no kuriem kristietim vienmēr ir jāvairās, lai izvēlētos sev „labāko daļu”.

Homīlijas noslēgumā pāvests sacīja: „Arī mēs, tad, kad nelūdzamies, aizdarām Kungam durvis. Un nelūgties nozīmē lūk ko: aizvērt durvis Kungam, lai Viņš vairs nevar neko izdarīt. Taču, lūgšana, tad, kad pastāv problēma, vai smaga situācija, vai briesmas, nozīmē atvērt durvis Kungam, lai Viņš pa tām ienāk. Jo Viņš dara jaunas visas lietas, Viņš tās sakārto. Lūgties nozīmē atvērt durvis Kungam, lai Viņš varētu kaut ko paveikt. Taču, ja durvis aizveram, Kungs neko nevar iesākt! Atcerēsimies šo Mariju, kura izvēlējās sev labāko daļu un kura norāda mums ceļu, kā atvērt durvis Kungam!”

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta!