Ļausim Dievam veidot mūsu dzīvi!

Ļausim, lai mūsu dzīves vēstures grāmatas lappuses raksta Dievs! – mudināja pāvests Francisks 7. oktobra rīta Svētās Mises dalībniekus. Dievkalpojums notika Svētās Martas mājas kapelā. Runājot par Svētajos Rakstos minēto Jonasu un Labo samarieti, viņš atzina, ka dažreiz arī katolis bēg no Dieva. Tai pat laikā grēcinieks, par kuru domā, ka ir tālu no Dieva, klausās Kunga balsi. Jonass kalpo Kungam, daudz lūdzas un dara labu, bet kad Kungs viņu aicina, viņš metas bēgt. Savā homīlijā Svētais tēvs pievērsās tieši bēgšanai no Dieva. Jonasam bija sava vēsture un viņš negribēja, ka kāds viņu traucētu. Kungs viņu sūtīja uz Ninivi, bet viņš devās uz Spāniju. Viņš bēga no Kunga.

„Varam bēgt no Dieva arī tad, ja esam kristieši, katoļi vai Katoļu Akcijas asociācijas locekļi” – atzina pāvests. „Bēgt ir iespējams, esot priesteriem, bīskapiem vai pāvestam… Visi, visi varam bēgt no Dieva. Tas ir ikdienas kārdinājums. Neklausīties Dievu, neklausīties Viņa balsi, sirdī nedzirdēt Viņa atbildi, Viņa aicinājumu. Var bēgt tiešā veidā. Taču pastāv arī citi – smalkāki veidi, kā varam bēgt no Dieva, vai ne? Evaņģēlijs runā par šo ceļa malā pamesto pusdzīvo cilvēku, kuram garām iet priesteris… Cienīgs priesteris, ar sutanu, tādā ziņā visu cieņu. Taču viņš ieraudzīja un padomāja: „Nokavēšu uz Misi”, un aizgāja tālāk. Viņš tai brīdī nesadzirdēja Dieva balsi”.

Turpinot homīliju, pāvests atgādināja, ka pa to pašu ceļu gāja arī kāds levīts, kurš varbūt nodomāja: „Ja nu gadījumā šis cilvēks ir miris, un es viņam tuvošos, aiztikšu viņu, tad rīt man būs jāiet pie tiesneša un jāliecina”. Arī viņš aizgāja tālāk, tādējādi aizbēgdams no Dieva balss. Tikai tas, kurš parasti bēga no Dieva, t.i., grēcinieks, spēja saklausīt Dieva balsi. Tas bija samarietis – sacīja Francisks. Samarietis saprata, ka Dievs viņu aicina. Viņš aprūpēja ievainoto.

„Priesteris ieradās laikā uz Svēto Misi un visi ticīgie bija apmierināti”, turpināja pāvests. „Levītam nākošā diena bija mierīga diena. Viņam nebija jāiet pie tiesneša. Viņš varēja darīt to, ko bija ieplānojis. Kāpēc Jonass bēga no Dieva? Kāpēc priesteris bēga no Dieva? Kāpēc levīts bēga no Dieva? Tāpēc ka viņu sirds bija noslēgta. Ja tava sirds ir nocietināta, tu nevari sadzirdēt Dieva balsi”, uzsvēra Francisks. „Turpretī samarietis, kurš atradās ceļā, ieraudzīja un apžēlojās, jo viņa sirds bija atvērta. Viņš bija cilvēcisks, un cilvēcība viņu pietuvināja”.

Jonasam bija savs plāns. Viņš gribēja pats rakstīt savas dzīves vēstures grāmatu. Tāpat gribēja rīkoties arī priesteris un levīts. Viņiem bija savs „darba plāns”. Turpretī samarietis, šis grēcinieks, ļāva, lai viņa dzīvi veido Dievs. Tajā vakarā viss izmainījās, jo Kungs viņam iznāca pretī šī nabaga ievainotā un zemē gulošā cilvēka personā.

Svētais tēvs turpināja: „Es jautāju sev un arī jums: Vai ļaujam Dievam rakstīt savas dzīves vēstures grāmatu, vai gribam to rakstīt paši? Šeit runa ir par paklausību. Vai mēs esam paklausīgi Dieva vārdam? „Jā, es gribu būt paklausīgs.” Bet vai tu spēj Viņā klausīties? Vai tu spēj Viņu sadzirdēt. Vai tu spēj sadzirdēt Dieva vārdu ikdienas dzīvē, vai arī tu vadies pēc savām idejām, un neļauj Kungam sevi pārsteigt?”

Mēs redzam trīs cilvēkus, kuri bēg no Dieva, un ceturto, kura dzīve bija nesakārtota, bet kurš tomēr spēja saklausīt Dievu, atvēra Viņam savu sirdi un nebēga no Viņa. Francisks novēlēja, lai arī mēs, tāpat kā samarietis, spētu sadzirdēt Kunga vārdu, kurš mums saka: „Ej, un arī tu dari tāpat!”

J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta