Pāvests Asīzē: "Baznīcai ir jāatbrīvojas no pasaulīgā gara"

Baznīca šodien piemin svēto Francisku no Asīzes, kas ir patiess svētuma «gigants». Viņa personība un dzīves piemērs joprojām fascinē jebkura vecuma cilvēkus un visu reliģiju ticīgos. Viņu sauc arī par «Iemiesošanās un Kalvārijas noslēpumu mistiķi». Šī gada 13. martā Franciska vārdu pieņēma kardināls Horhe Mario Bergoljo, kurš sava pontifikāta laikā nepārtraukti atgādina, ka Baznīcas dziedināšanai vislabākās zāles ir sekošana svētā Franciska piemēram.

4. oktobrī, Itālijas aizbildņa svētkos, pāvests Francisks veica vienas dienas vizīti Asīzē. Tas bija viņa trešais ceļojums pa Itāliju. Svētais tēvs uz Asīzi devās ar helikopteru. Pulksten 7.30 lidaparāts nolaidās Konventuālo franciskāņu vadītājā bērnu un jauniešu rehabilitācijas centra sporta laukumā. Tur pāvests tikās ar bērniem invalīdiem. Viņš sasveicinājās ar centra vadītāju Francisku Di Maolo un darbiniekiem, apskaujot un aprunājoties ar mazajiem slimniekiem. Svētais tēvs nelasīja savas iepriekš sagatavotās uzrunas tekstu. Vēršoties pie centra iemītniekiem, viņš atgādināja, ka slimnieka sejā redzami cietošā Jēzus sejas vaibsti. Pāvests runāja arī par Kristus patieso klātbūtni Euharistijā. Viņš aicināja klausīties hostijā un cilvēciskajās ciešanās apslēptā Jēzus balsi.

Ceļojumā pāvestu pavada Asīzes-Nočeras bīskaps Domeniko Sorrentino un Kardinālu padomes locekļi, kuri šajās dienās Vatikānā izskatīja jautājumus, kas saistīti ar Baznīcas pārvaldi un Romas Kūrijas reformām. Jau no agra rīta Asīze atrodas svētceļnieku «aplenkumā». Pilsētas vadība lēš, ka uz tikšanos ar pāvestu ir ieradušies vairāk nekā 100 tūkstoši ticīgo.

4. oktobra priekšpusdienā pāvests apmeklēja svētā Damiāna baznīcu, kur brīdi lūdzās. Šajā vietā svētais Francisks izdzirdēja Jēzus aicinājumu: «Ej un atjauno manu Baznīcu». Šo svētnīcu apkalpo Franciskāņu Mazo brāļu ordeņa locekļi.

Vizītes nākamais posms bija vietas, kur kādreiz Asīzes Nabags nometa savas drēbes, lai iekšējā un ārējā brīvībā kalpotu Kristum, apmeklējums. Asīzes bīskapa rezidencē pāvests tikās ar vietējās Caritas aprūpētajiem trūkumcietējiem. Bīskaps Domeniko Sorrentino pauda prieku par iespēju uzņemt pāvestu. Pirms astoņiem gadsimtiem šī Umbrijas pilsēta piedzīvoja Svētā Gara klātbūtni. Šajā vietā jaunais Francisks atteicās no visa, kas viņam piederēja, lai sekotu Kristum pazemībā un nabadzībā. Asīzes bīskaps atzina, ka arī šodien daudzi dzīvo nabadzībā. Daudziem ir smagas veselības problēmas. Daudzi pārdzīvo bezdarba traģēdiju, kas nospiež neskaitāmas ģimenes.

Šī ir laba izdevība, lai aicinātu Baznīcu «izģērbties» – sacīja pāvests tiekoties ar nabagiem. Ko nozīmē šie vārdi? Kas Baznīcai «jānoģērbj»? Francisks norādīja, ka jau iepriekšējās dienās par viņa vizīti Asīzē masu medijos izskanēja dažnedažādi minējumi. «Pāvests tur dosies izģērbt Baznīcu». «Ko viņš tai novilks?» «Vai viņš novilks drēbes bīskapiem, kardināliem, vai novilks sev drēbes?» – tā rakstīja žurnālisti. Šī patiešām ir izdevība, lai aicinātu Baznīcu novilkt drēbes kā to savā laikā izdarīja svētais Asīzes Francisks.

Pāvests atgādināja, ka Baznīca esam mēs visi. Visi! Sākot ar pirmo kristieti. Tāpēc visiem ir jāiet tas pats ceļš, pa kuru gāja Jēzus. Tas ir «izģērbšanās», «atkailināšanās», sevis atdeves ceļš. Jēzus kļuva visu kalps, pazemojās, pieņemdams Krusta nāvi. Ja mēs gribam būt kristieši, cita ceļa mums nav – uzsvēra Svētais tēvs. Kristietību nevaram padarīt mazliet cilvēciskāku, tas ir, atņemt tai Krustu, atkailināšanos, Jēzu. Francisks paskaidroja, ka Baznīcai šodien jāatbrīvojas no kādām lielām briesmām, kas uzglūn katram kristietim, proti, tai jāatbrīvojas no pasaulīgā gara. Tieši tādā nozīmē mums jāsaprot iepriekš minēto «izģērbšanos» jeb «atkailināšanos». Kristietis nevar dzīvot pasaulīgā garā. Tas viņu noved pie tukšības, virskundzības, augstprātības, un tā ir elkdievība.

Pats Jēzus mums teica: Jūs nevarat kalpot diviem kungiem. Vai nu tu kalpo Dievam vai naudai. Naudā bija viss šis pasaulīgais gars, vai ne? – turpināja pāvests. Nauda, tukšība, augstprātība… Mēs nevaram iet pa šo ceļu. Ir skumji, ja ar vienu roku jādzēš to, ko esam rakstījuši ar otru roku. Evaņģēlijs ir Evaņģēlijs. Dievs ir viens Dievs! Jēzus kļuva par mūsu kalpu, un pasaulīgajam garam te nav vietas. Šodien daudzus no jums ir «izģērbusi» šī mežonīgā pasaule, kas nedod darbu, kas nepalīdz. Šai pasaulei ir vienaldzīga pret to, ka daudzi bērni mirst badā. Tai ir vienalga, ja daudzām ģimenēm nav ko ēst, ja tās nevar aiznest uz mājām maizi; tai vienalga, ja daudzi ir spiesti bēgt no verdzības un bada, bēgt, lai atrastu brīvību. Taču bieži ar lielām sāpēm nākas konstatēt, ka brīvības vietā cilvēki atrod nāvi, kā tas vakar notika Lampedūzā. Šodien ir sēru diena! Tā visa cēlonis ir pasaulīgais gars.

Francisks atzina, ka ir smieklīgi, ja kāds kristietis, priesteris, klostermāsa, bīskaps, kardināls vai pāvests mēģina piemēroties pasaulei un grib dzīvot pasaulīgā garā. Patiesībā tā ir pašnāvība. Pasaulīgais gars nogalina. Tas nogalina dvēseli, nogalina cilvēku, nogalina Baznīcu. Uzrunas noslēgumā pāvests aicināja visus kristiešus lūgties, lai Kungs dod drosmi «izģērbties», atbrīvoties – un ne jau no 20 lirām, bet no pasaulīgā gara, kas ir lepra, sabiedrības vēzis. Pasaulīgais gars ir Jēzus ienaidnieks. Svētais tēvs aicināja nabagus lūgties arī par viņu.

Piebildīsim, ka trūkumcietējiem adresētie vārdi bija spontāni vārdi. Klātesošajiem tika izdalīts arī pāvesta iepriekš sagatavotais teksts. Tajā viņš skaidro sīkāk, kas ir šī «izģērbšanās» jeb «atkailināšanās», un ko nozīmē atbrīvoties no pasaulīgā gara. Tas nozīmē nedarīt neko tādu, kas ir pretrunā ar Dieva gribu un kas nekalpo Dievam; tas nozīmē atbrīvoties no bailēm atvērt durvis citiem un iziet citiem pretī, sevišķi nabagiem, lai nestu tiem Evaņģēlija gaismu; tas nozīmē atbrīvoties no ērtībām, šķietami mierīgas dzīves, kur viss ir sakārtots, kur ir skaistas struktūras, kuras, protams, ir vajadzīgas un svarīgas, bet kuras nedrīkst aizēnot Dieva spēku. «Atkailināties» nozīmē atbrīvoties no nesvarīgā, no nebūtiskā, jo mūsu dzīves atskaites punkts ir pats Kristus.

Pēc tikšanās ar trūkumcietējiem Svētais tēvs devās uz blakus esošo Dievmātes Lielāko baznīcu, kur viņu apsveica Kapucīnu ordeņa ģenerālpriekšnieks Mauro Johri.

Pāvests, palūdzies pie svētā Franciska kapa, bazilikas laukumā vadīja dievkalpojumu. Tā noslēgumā tika aizdegta lampa, kurai šogad eļļu dāvā Umbrijas reģions. Romas bīskapu apsveica Perudžas arhibīskaps Gvaltiero Bassetti un Umbrijas reģiona priekšsēdētāja Katuša Marini. Lūgšanu lasīja Perudžas mērs Vladimiro Bokalli. Pāvests Francisks aicināja lūgties par mieru Sīrijā, Tuvo Austrumu reģionā un visā pasaulē.

Ko mēs šodien varam mācīties no svētā Asīzes Franciska? Kādu liecību viņš ir atstājis? Ko viņš ar savu dzīves piemēru mums atklāj? – uz šiem jautājumiem atbildēja pāvests Svētās Mises homīlijā. Viņš precizēja, ka runa ir par dzīves piemēru nevis vārdiem, jo runāt vienmēr ir viegli. Pāvests pievērsās trīs lietām, kuras mēs varam mācīties no Asīzes svētā. Pirmkārt to, ka būt kristietim nozīmē uzturēt dzīvas attiecības ar Jēzu; otrkārt, svētais māca, ka tas, kurš seko Kristum, iemanto patiesu mieru; treškārt, viņš aicina mūs respektēt ikvienu Dieva radību un jo īpaši cienīt un mīlēt katru cilvēku. Svētais tēvs arī paskaidroja, kas ir patiess miers, un kā to varam iemantot.

Pāvests norādīja, ka ir ieradies Asīzē, lai kopā ar citiem lūgtos, lai, tāpat kā daudzi svētceļnieki, slavētu Debesu Tēvu par visu, ko Viņš atklāja vienam no «vismazākajiem», par ko runā Evaņģēlijs, proti, svētajam Franciskam, kurš bija bagāta Asīzes tirgotāja dēls. Tikšanās ar Jēzu lika viņam atkailināties, atmest bezrūpīgo dzīvi un apņemt līgavu, ko sauc par «Nabadzību», lai dzīvotu kā īsts Debesu Tēva bērns. Šī izvēle nozīmēja radikālu sekošanu Kristum. Visā Asīzes Franciska dzīvē bija nešķiramas divas lietas: mīlestība pret nabagiem un sekošana nabadzīgajam Kristum – uzsvēra Svētais tēvs. Tās bija vienas medaļas divas puses.

Būt par kristieti nozīmē uzturēt dzīvas attiecības ar Jēzu, ieģērbties Viņā, līdzināties Viņam – tā ir pirmā lieta, ko mums māca svētais Francisks. Pāvests skaidroja, ka Franciska ceļš pie Kristus sākās ar krustā sistā Jēzus skatienu. Tieši šis skatiens bija visa izejas punkts. Svētais Francisks ļāva Jēzum sevi uzlūkot. Krustā sistais Jēzus uzlūko un uzrunā arī mūs. Viņš nerunā par neveiksmi un sakāvi, bet par dzīvību un mīlestību. Ja ļaujam Jēzum mūs uzlūkot, mēs tiekam atjaunoti, kļūstam par jaunu radību. Viss sākas ar to, ka Dieva žēlastība mūs pārveido. Neskatoties uz to, ka esam grēcinieki, mēs vienmēr tiekam mīlēti.

Cilvēks, kurš seko Kristum, iemanto patiesu mieru, ko pasaule nevar dot. Tā ir otrā lieta, ko mums māca Asīzes Francisks. Šeit pāvests skaidroja, kas ir īstais miers. Francisks saņēma un izstaroja citiem paša Kristus mieru. Franciskāņu miers nav ne saldas jūtas, ne panteistiska harmonija. Tas ir Kristus miers, kuru atrod tas, kurš ņem uz sevis Viņa jūgu. Citiem vārdiem sakot, šo mieru iemanto tas, kurš ievēro bausli: Mīliet cits citu tāpat kā es jūs esmu mīlējis (sal. Jņ 13, 34; 15, 12). Pāvests piebilda, ka šo jūgu nevar nest ar uzpūtību, iedomību, augstprātību. To var nest tikai ar maigumu un sirds pazemību.

Ar cieņu izturēties pret visām radībām un sevišķi pret visiem cilvēkiem. Tā ir trešā lieta, ko māca svētais Francisks. Cilvēks ir aicināts sargāt, nevis iznīcināt, rūpēties par visu radīto, pilnveidot, padarīt vēl skaistāku, veicināt harmoniju, kā arī rūpēties par savu tuvāko. Harmonija un miers. Francisks bija harmonijas un miera vīrs – turpināja pāvests. No šīs Miera Pilsētas es ar spēku un mīlošu maigumu atkārtoju: cienīsim radību, nebūsim iznīcinātāji! Cienīsim katru cilvēku! Lai tiek izbeigti bruņotie konflikti, kas apasiņo zemi! Lai apklust ieroči un lai ik visur naids atdot vietu mīlestībai, apvainojums – piedošanai, nesaskaņas – vienotībai! Sadzirdēsim to saucienus, kuri vardarbības, terorisma vai kara dēļ raud, cieš un mirst gan svētā Franciska tik ļoti mīlētajā Svētajā Zemē, gan Sīrijā, Tuvajos Austrumos un pasaulē!

Pēc dievkalpojuma pāvests automašīnā devās uz Asīzes dzelzceļa stacijas tuvumā esošo Caritas aprūpes centru, kur kopā ar trūkumcietējiem sēdās pie pusdienu galda. Piektdienas pēcpusdienā Svētais tēvs apmeklēja Karčeri, kas atrodas Subasio kalna nogāzē, 4 km attālumā no Asīzes. Šajā vientuļajā vietā svētais Francisks lūdzās kopā ar saviem brāļiem. Šodien Asīzes Nabaga cellē lūdzās arī pāvests, kurš nes šī lielā svētā vārdu.

Pulksten 15.00 viņš ieradās Svētā Rufīna katedrālē, kur tikās ar priesteriem, konsekrētajām personām un pastorālo padomju locekļiem. Atgādinām, ka oktobrī norisinās Asīzes diecēzes sinode. Piektdienas pēcpusdienā Francisks apmeklēs Svētās Klāras baziliku, kur lūgsies pie viņas kapa un Svētā Damiāna krusta priekšā, un tiksies ar vairākām klauzūras klostera māsām.

Svētā Franciska bazilikas laukumā pāvests tiksies ar Umbrijas reģiona jauniešiem un atbildēs uz viņu jautājumiem. Vēl paredzēts Dievmātes svētnīcas Rivotorto apmeklējums. Šajā baznīcā atrodas iespaidīga izmēra akmens būda (Sacro Tugurio), kurā svētais Francisks dzīvoja ar saviem pirmajiem sekotājiem. Tā ir franciskāņu kopienas dzimšanas vieta.

Atgriešanās Vatikānā paredzēta ap pulksten deviņiem vakarā pēc Latvijas laika. Francisks ir deviņpadsmitais pāvests, kurš apmeklē Asīzi. Pirmais bija Gregors IX, kurš Svētā Franciska pilsētu apmeklēja 1228. gadā. To ir apmeklējis arī svētīgais Jānis Pāvils II, kurš nākamā gada aprīlī tiks kanonizēts.

S. Krivteža, J. Evertovskis / VR


Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta