Lai vienmēr tuva ir pestīšanas atmiņa!

Kad nāk un tuvojas Dievs, tad vienmēr ir svētki,” teica pāvests Svētās Mises svinībās ceturtdienas rītā. Dievkalpojumā Svētās Martas nama kapelā piedalījās arī kardināli – pāvesta konsultanti, kas šais dienās ir pulcējušies Romā. Pāvests uzsvēra, ka Svētā Mise nav vis kāds sociāls pasākums, bet Kunga klātbūtne ticīgo vidū. Pāvesta homīlijas centrā šoreiz bija atmiņas temats. Atsaucoties uz Nehemija grāmatu, viņš atgādināja, ka Dieva tautai bija atmiņa par Likumu, bet tā bija tāla atmiņa. Taču tai dienā atmiņa kļuva tuva un tas skāra sirdi. Ļaudis raudāja prieka asaras, jo viņi guva pieredzi par drīzo pestīšanu.

„Un tas ir svarīgi ne tikai lielajos vēstures brīžos, bet arī mūsu dzīves brīžos: visiem mums ir pestīšanas atmiņa, visiem. Bet vēlos pajautāt: vai šī atmiņa mums ir tuva, vai arī tā ir tāla, nedaudz izkaisīta, nedaudz arhaiska, nedaudz muzejiska atmiņa? Kad atmiņa nav tuva, kad mums nav šīs atmiņas tuvuma pieredzes, tad tā ienāk pārveidošanās procesā, un atmiņa kļūst par vienkāršu atceri”.

Pāvests piebilda, ka tad, kad atmiņa ir tāla, tad tā pārtop atcerē, bet, kad tā ir tuva, tā pārtop priekā, un tas ir tautas prieks. Tas veido mūsu kristīgās dzīves sākumu. Kad atmiņa ir tuva, tad tā paveic divas lietas: sasilda sirdi un piešķir prieku.

„Un šis prieks ir mūsu spēks. Tuvās atmiņas prieks. Taču, pieradinātā atmiņa, kas attālinās un kļūst par vienkāršu atceri, nesasilda sirdi, nepiešķir prieku un spēku. Šī tikšanās ar atmiņu ir pestīšanas notikums, tā ir tikšanās ar Dieva mīlestību, kas ir izveidojis vēsturi ar mums un mūs atpestījis. Tā ir pestīšanas tikšanās. Ir tik skaisti būt atpestītiem, ka ir jārīko svētki”.

Kad Dievs nāk un mums tuvojas, tad vienmēr ir svētki. Pāvests konstatēja, ka mums, kristiešiem, daudzreiz ir bail no svētkiem, no šiem vienkāršajiem un brālīgajiem svētkiem, kas ir Dieva klātbūtnes zīme. Pāvests piebilda, ka dzīve mūs attālina no šī tuvuma, un liek saglabāt tikai pestīšanas atceri, nevis dzīvo atmiņu. Baznīcai ir šī atmiņa – Kunga ciešanu atmiņa. Arī mums gadās attālināt šo atmiņu un pārveidot to atcerē, pierastā notikumā.

„Katru nedēļu ejam uz baznīcu, vai tad, ja kāds nomirst, ejam uz bērēm… un šī atmiņa daudzreiz mūs garlaiko, jo tā nav tuva. Ir bēdīgi, bet Svētā Mise bieži kļūst par sociālo pasākumu un mēs neesam tuvi Baznīcas atmiņai, kas ir Kunga klātbūtne mūsu priekšā. Iedomāsimies šo skaisto epizodi no Nehemija grāmatas: Esdra, kurš nesa Izraeļa atmiņas grāmatu un tauta, kas tuvojas savai atmiņai un raud. Tās sirds ir sasildīta, tā ir priecīga, tā jūt, ka Kunga prieks ir tās spēks. Un tā svin svētkus, bez bailēm un vienkārši.”

Noslēgumā pāvests aicināja lūgt, lai Kunga atmiņa vienmēr mums ir tuva, un lai tā nav ieraduma un daudzu lietu pieradināta, un attālināta vienkāršā atcerē.

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta!