Kristieša atšķirības zīme slēpjas spējā nest pazemojumus

Saprast, vai kristieši spēj ar prieku un pacietību panest pazemojumus – tas ir ticības dzīves aspekts, pie kura šorīt, Svētajā Misē, pakavējās pāvests Francisks. Kārtējo reizi viņš pieskārās jēdzienam „garīgās labklājības kārdinājums”. Pāvests teica, ka tas traucē mīlēt Kristu ar visu savu būtību. Svētā tēva argumentācijā arī šoreiz nebija vietas atrunām. Viņš runāja par kristiešiem, kas pret ticību izturas ar remdenu aprēķinu, vērojot ticību it kā aiz stūra, tuvojoties tai lēniem, klusinātiem soļiem. Francisks vadījās pēc Lūkas Evaņģēlija fragmenta, kurā Jēzus vaicā mācekļiem, ko par Viņu saka ļaudis. „Šis jautājums attiecas arī uz mums,” teica pāvests. „Kas tev esmu?” Vai kompānijas vadītājs, pravietis, skolotājs, tāds, kurš dara labu sirdij? Vai esmu tas, kurš iet ar tevi pa dzīvi, kas tev palīdz virzīties uz priekšu, būt nedaudz labākam? „Jā,” teica pāvests, daļēji tas atbilst patiesībai, taču ar to vien nebeidzas:

„Svētais Gars skāra Pētera sirdi, lai viņš atzītu Jēzu. Vai Viņš ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls, noslēpums? Kas to var izskaidrot? Taču viņš to pateica. Un ja katrs no mums lūgšanā, raugoties uz tabernakulu, saka Kungam: Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls, tas nenozīmē, ka mēs to tūlīt sakām no sevis. Vispirms tas ir Svētais Gars, kas to saka mūsos. Pēc tam mums ir jābūt gataviem, jo sekos Gara atbilde: Jā, patiešām!”

Pēc Pētera atbildes, Jēzus prasa to neatklāt nevienam un pasludina savas ciešanas, nāvi un augšāmcelšanos. Pāvests atgādināja arī apustuļu prinča reakciju, kas ir aprakstīta Mateja Evaņģēlijā „Tas tev nekad nenotiks!” Pēteris ir izbijies, pārsteigts un apmulsis, tāpat kā daudzi kristieši, kas saka: Tev tas nekad nenotiks! Es taču tev sekoju!” Pāvests šai sakarā paskaidroja:

„Un tas ir garīgās labklājības kārdinājums. Mums ir viss: ir Baznīca, ir Jēzus Kristus, sakramenti, Dievmāte, viss, ir darbs Dieva valstības dēļ, mēs esam labi. Kāpēc ir jādomā par to, kāpēc tad, ja domāsim pretēji, kritīsim grēkā? Taču ar to vien nepietiek. Ar garīgo labklājību līdz zināmam brīdim. Tāpat kā tas jauneklis, kas bija bagāts. Viņš vēlējās iet ar Jēzu, bet tikai līdz zināmam brīdim. Trūkst šīs pēdējās kristieša svaidīšanas, lai kļūtu par patiesu kristieti – krusta svaidīšanas, pazemības svaidīšanas. Kristus sevi pazemoja līdz pat nāvei. Tas ir salīdzināšanas stūrakmens, mūsu kristīgās realitātes pārbaude – vai esmu tikai „kultūras un labklājības kristietis”? Vai esmu kristietis, kas pavada Kungu līdz pat krustam? Atšķirības zīme slēpjas spējā nest pazemojumus”.

Krusta skandāls turpina bloķēt daudzus kristiešus. Visi vēlas tikt augšāmcelti, taču ne visi vēlas to panākt, ejot krusta ceļu. Daudzi rīkojas pretēji tam, ko Jēzus ir darījis un ko Viņš prasa no mums:

„Atklāt, vai kristietis patiešām ir kristietis, var viņa spējā ar prieku un pacietību nest pazemojumus un tā kā šī lieta nepatīk… . Ir daudz arī tādu kristiešu, kuri raugoties uz Kungu, prasa pazemojumus, lai līdzinātos Viņam. Tā ir izvēle: vai labklājības kristietis – ja iesi uz debesīm, tad tu droši izglābsies; vai arī kristietis, kas ir tuvs Jēzum, un iet Jēzus ceļu”.

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna radio obligāta!