Kādas ir manas attiecības ar Baznīcu? Vai es jūtos tai piederīgs? Vai ņemu dalību
Baznīcas dzīvē? Vai es rūpējos par savu ticību un cenšos tajā dalīties ar citiem?
– pāvests Francisks aicināja katoļticīgos uzdot sev šos un citus jautājumus, 11. septembrī
uzrunājot vispārējās audiences dalībniekus. Katehēzes mācību viņš veltīja Baznīcas
tematam, uzsverot, ka Baznīca nav tikai priesteri. Lai cilvēki labāk izprastu Baznīcas
būtību, Vatikāna II koncils runā par Baznīcu kā Māti. Ticības gada ietvarā Svētais
tēvs pievērsās šim apzīmējumam. Kādā nozīmē Baznīca ir Māte? Lai atbildētu uz šo jautājumu,
vispirms Svētais tēvs atgādināja, kas vispār ir māte, un kāda ir viņas loma.
Pirmkārt,
māte deviņus mēnešus nēsā savā klēpī bērnu un viņu dzemdina. Māte dod jaunu dzīvību.
Līdzīgi ir ar Baznīcu – norādīja Francisks. Baznīca dzemdina mūs ticības dzīvei. Tas
notiek pateicoties Svētajam Garam. Tāpat kā Vissvētākā Jaunava Marija ieņēma Jēzu,
pateicoties Svētajam Garam, tāpat arī šis Gars dara auglīgu Baznīcu. Pāvests norādīja,
ka abas – gan Baznīca, gan Jaunava Marija – ir mammas. Protams, ticība ir personisks
akts. Atbilde, kas tiek dota Dievam, kurš grib ar mani nodibināt draudzības saikni,
ir mana personīgā atbilde. Tomēr jāņem vērā, ka šo ticību es saņemu no citiem. Par
kristiešiem mēs nekļūstam ar saviem spēkiem vien. Ticība ir Dieva dāvana, kas mums
tiek dota Baznīcā un caur Baznīcu. Šo ticības dzīvi Baznīca mums sniedz caur Kristības
sakramentu. Saņemot Kristību, mēs kļūstam Dieva bērni un Baznīcas locekļi. Turklāt,
tā nav ārēja vai formāla piederība. Tā ir iekšēja piederība. Piederību Baznīcai nevar
salīdzināt ar piederību kādai partijai vai organizācijai. Mūsu saikne ir vitāla. Tā
līdzinās mammas un bērna saiknei.
Tagad pajautāsim sev – turpināja Svētais
tēvs. Kā es skatos uz Baznīcu? Vai esmu pateicīgs arī saviem vecākiem par to, ka viņi
dāvāja man dzīvību? Vai esmu pateicīgs Baznīcai par to, ka tā, caur Kristību, dzemdināja
mani ticības dzīvei? Cik daudz ir tādu kristiešu, kuri atceras savas Kristības datumu?
Šeit es gribētu uzdot jautājumu, uz kuru katrs atbildiet savā sirdī: Kuri no jums
atceras savas Kristības datumu? Daži paceļ rokas… Cik gan daudz ir tādu, kuri to neatceras,
vai ne? Viņi domā: „Man liekas, ka tas bija Lieldienās, man liekas – Ziemassvētkos,
man liekas…”. Taču Kristību diena ir mūsu piedzimšanas Baznīcai diena! Tā ir diena,
kad mamma Baznīca mūs dzemdināja. Tas ir skaisti.
Turpinot dialogu ar Svētā
Pētera laukumā klātesošajiem svētceļniekiem, pāvests uzdeva kādu mājasdarbu. „Tad,
kad šodien atgriezīsieties mājās,” viņš sacīja, „noskaidrojiet, kurā datumā jūs saņēmāt
Kristību”. Tas būs iemesls, lai svinētu, lai pateiktos Kungam par šo dāvanu – viņš
piebilda. Uz jautājumu, vai jūs to darīsiet, pūlis atsaucās: „Jā”. Bez tam, Francisks
aicināja ticīgos mīlēt Baznīcu tāpat kā mīlam savas mammas. Neskatoties uz to, ka
Baznīcai ir savi trūkumi, kristietis ir aicināts viņu mīlēt.
Otrkārt, pāvests
atgādināja, ka mamma ne tikai dzemdina bērnus, bet arī par viņiem rūpējas. Viņa dod
tiem pienu, baro, māca staigāt pa dzīvi un pavada ar savu mīlestību arī tad, kad bērni
jau ir pieauguši. Šajā ziņā mamma prot arī pamācīt, norādīt uz kļūdām, piedot, saprast.
Viņa ir tuvu saviem bērniem viņu slimībās un ciešanās. Vārdu sakot, laba māte palīdz
bērniem attīstīties un iziet no sevis, lai tie nepaliktu ērti iekārtojušies mātes
paspārnē visu dzīvi, bet kļūtu patstāvīgi. Tāpat rīkojas arī Baznīca. Viņa kā labā
māte palīdz mums augt, atklājot mums Dieva vārdu un sniedzot sakramentus. Dieva vārds
izgaismo mūsu dzīves ceļu. Euharistijā mēs saņemam barību, Izlīgšanas sakramentā –
piedošanu, bet Slimnieku svaidīšanas sakramentā – atbalstu slimībā. Šajā kontekstā
Francisks aicināja pārdomāt, kādas ir manas attiecības ar Baznīcu. Vai tās ir patiešām
dzīvas attiecības, vai tikai formālas? Vai es jūtos piederīgs Baznīcai un vai ņemu
dalību tās dzīvē?
Treškārt, pāvests norādīja, ka ne tikai Baznīca dzemdina
kristiešus, bet arī kristieši veido Baznīcu. Mēs un Baznīca nav divas dažādas realitātes.
Mēs esam Baznīca. Mēs veidojam Baznīcu. No tā izriet, ka mēs visi – gan garīdznieki,
gan laji – esam aicināti izdzīvot mātišķību. Daudzi cilvēki saka: „Es ticu Dievam,
bet neticu Baznīcai; Es dzirdēju, ka Baznīca saka… Bet kas teica, kad teica? Nē taču,
to saka priesteri…” Tie ir spriedelējumi, ar ko šodien nereti sastopamies. Daudziem
Baznīca asociējas ar priesteriem. Tomēr Baznīca nav tikai priesteri – atgādināja Francisks.
Mēs, visi kristieši, veidojam Baznīcu. „Ja tu saki, ka tici Dievam, bet netici Baznīcai,
tas nozīmē, ka tu netici pats sev. Tu nonāc pretrunā”. Mēs visi esam Baznīca, sākot
ar tikko nokristītu mazu bērnu un beidzot ar bīskapiem un pāvestu, un Dieva priekšā
visi esam vienādi. Līdz ar to, visi esam aicināti ņemt dalību evaņģelizācijas darbā.
Svētais tēvs atkal aicināja uzdot sev dažus jautājumus: Ko es daru, lai arī citi saņemtu
ticību? Vai es nesu augļus, vai varbūt esmu noslēdzies sevī? Noslēgumā viņš mudināja
ticīgos būt atvērtiem un domāt par visiem cilvēkiem, rūpējoties par to, lai visiem
atspīdētu Kristus gaisma.
J. Evertovskis / VR
Tekstu izmantošanas
gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta