Jēzus aicina mūs sekot nevis tāpat vien, bet ar konkrētu mērķi. Tā ir misija – sacīja
pāvests 5. septembrī Vatikāna viesu namā celebrētās Svētās Mises laikā. Francisks
skaidroja, kādā veidā Kristus apliecina mūsu dzīvē savu klātbūtni. Šīs dienas Evaņģēlija
fragmentā varam sazīmēt trīs elementus – apsolījumu, prasību un misiju – kam ir saistība
ne tikai ar to, ko mēs darām, bet arī ar mūsu lūgšanu.
Pēterim Jēzus apsola,
ka viņš kļūs par cilvēku zvejnieku. Kad Kungs ierodas mūsu dzīvē, kad Viņš ienāk mūsu
sirdī, Viņš mums vienmēr kaut ko saka, kas ir apsolījums: „Ej uz priekšu! Esi drošs!
Nebaidies, jo tu darīsi to un to!” Evaņģēlijā lasām, ka zvejnieki atstāja visu, lai
sekotu Jēzum. Viņi, izvilkuši krastā laivas, atstāja visu – laivas, tīklus, visu –
un Viņam sekoja.
Francisks norādīja, ka Jēzus tomēr neprasa visu atstāt kaut
kāda nenoteikta un miglā tīta mērķa dēļ. Šis mērķis tūlīt tiek stādīts priekšā. Tas
ir dinamisks mērķis. Jēzus aicina sekot, lai sūtītu misijā.
Runājot par lūgšanu,
Svētais tēvs atgādināja, ka lūgšana ļauj mums atraisīties no visa, kas traucē sekot
Kungam un uzņemties Viņa nozīmēto misiju. Lūgšanā saņemam drosmi. Ar savu vārdu Kungs
mums sniedz mierinājumu. Tomēr tas nenozīmē, ka būsim pasargāti no kārdinājumiem.
Nē, būsim spiesti cīnīties ar daudziem kārdinājumiem. Tāpēc esam aicināti uzlūkot
Pēteri, kurš smagi sagrēkoja, noliegdams Jēzu, bet Jēzus viņam piedeva. Esam aicināti
uzlūkot arī Jēkabu un Jāni, kuri padevās karjeras kārdinājumam, bet Kungs arī viņiem
piedeva.
J. Evertovskis / VR
Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce
uz Vatikāna Radio obligāta