Rumānija: komunistu režīma upura – priestera Gikas beatifikācija

31. augustā Rumānijas galvaspilsētā Bukarestē notika komunistu režīma mocekļa, priestera Vladimira Gikas beatifikācijas svinības. Tās vadīja pāvesta sūtnis, kard. Andželo Amato. Viņš intervijā Vatikāna Radio Gikas beatifikāciju raksturoja kā pravietisku izlīgšanas un miera zīmi, kā iespēju pieminēt traģiskos pagātnes notikumus, lai nekad nepieļautu to atkārtošanos, kā arī kā pamudināju veidot cerības pilnu nākotni, kur valdītu brālība, brīvība un prieks. Jaunais svētīgais savas dzīves laikā nesavtīgi kalpoja slimajiem, ievainotajiem, kara gūstekņiem un citiem cietējiem.

Vladimirs Gika ir dzimis 1873. gada 25. decembrī dižciltīgā ģimenē Stambulā, Turcijā, kur viņa tēvs toreiz strādāja kā Rumānijas valdības pārstāvis. Kristīts pareizticīgo Baznīcā. 1902. gadā konvertējās katoļticībā un 1923. gadā (50 gadu vecumā) tika iesvētīts par priesteri. Vēl būdams lajs, Gika studēja Francijā un Itālijā. Romā ieguva doktora grādus filozofijā un teoloģijā. 1939. gadā viņš pieņēma lēmumu palikt Rumānijā, lai, pēc nacistu iebrukuma Polijā, kalpotu poļu bēgļiem. Šo lēmumu viņš atjaunoja arī 1948. gadā, kad komunistu režīms sāka vajāt Baznīcu. Priesteris Gika turpināja nodoties žēlsirdības darbiem un strādāt cietēju labā. 1952. gadā viņš tika apcietināts un nosūtīts uz vienu no briesmīgākajām nāves nometnēm. Pēc nežēlīgām mocībām, 1954. gada 16. maijā, viņš pārkāpa mūžības slieksni.

Runājot par jauno svētīgo, kardināls Andželo Amato norādīja, ka viņš bija dziļas lūgšanas vīrs, kurš prata piedot saviem vajātājiem un mācēja atbalstīt arī savus ieslodzītos biedrus. Priesteris Vladimirs Gika ir atstājis trīs vēstījumus. Pirmais attiecas uz viņa ilgām pēc pareizticīgo un katoļu Baznīcas vienotības. Lai panāktu kristiešu savstarpējo vienotību, kā atslēgu viņš piedāvāja iešanu pa svētuma ceļu. Komunistu režīma mocekļos viņš saskatīja patiesas atjaunotnes garantiju. Ņemot vērā Lieldienu noslēpuma loģiku, moceklībai būtu jāved kristiešus pie vienotības. Otrais priesteris Gikas vēstījums saistās ar viņa žēlsirdības darbiem dažādu cietēju vidū, bet trešais – ar viņa kā mocekļa atstāto liecību. Kamēr bija brīvībā, viņš ticības garā kalpoja saviem līdzcilvēkiem, bet, nokļuvis apcietinājumā, ticības garā panesa dienām un naktīm ilgās pratināšanas un fiziskās spīdzināšanas.

J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta