Cīņa, augšāmcelšanās un cerība – tie bija trīs atslēgas vārdi, ko pāvests Francisks
aplūkoja savā Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētku Svētās Mises homīlijā. Uzrunājot
Kastelgandolfo pilsētiņā sapulcējušos ticīgos, viņš atgādināja, ka Jaunava Marija
vienmēr ir mums līdzās. Viņa atbalsta mūs visās cīņās ar ļaunuma spēkiem. No savas
puses, mums ir svarīgi vērsties pie Marijas, īpaši, ar Rožukroņa lūgšanu. Svētais
tēvs jautāja klātesošajiem, vai viņi ik dienas lūdzas Rožukroni.
Jāņa Atklāsmes
grāmata runā par „cīņu” starp sievieti un pūķi. Sieviete, kas simbolizē Baznīcu, no
vienas puses, tiek attēlota kā uzvarētāja, no otras, kā tā, kas vēl atrodas darbībā.
Tāpat ir ar Baznīcu – norādīja pāvests. Pa ja tā ir svēta un saistīta ar debesīm,
tomēr tā joprojām ir spiesta cīnīties un stāties pretī dažādiem izaicinājumiem. Šajā
cīņā starp Dievu un ļauno būtiska loma pienākas Dievmātei. Viņa vienmēr atbalsta Kunga
mācekļus un visus kristiešus.
Pirmajā vēstulē korintiešiem sv. Pāvils runā
par „augšāmcelšanos”. Viņš uzsver, ka būt kristietim nozīmē ticēt, ka Kristus ir patiesi
cēlies no miroņiem – skaidroja Francisks. Šī patiesība ir mūsu ticības pats pamats.
Tā nav ideja. Kristus augšāmcelšanās ir reāls notikums. Arī Dievmātes Debesīs uzņemšanas
noslēpums cieši saistās ar Jēzus augšāmcelšanos. Tāpat kā Jēzus iegāja mūžīgajā dzīvē
ar visu savu cilvēcisko dabu, tāpat arī Marija ir uzņemta Debesīs ar dvēseli un miesu.
Dievmāte saņēma augšāmcelšanās dāvanu, jo bija pilnībā vienota ar savu Dēlu Jēzu Viņa
ciešanās un nāvē. Marija ir pirmā, ko Dievs atpestīja, pirmā no tiem, kuri pieder
Kristum. Viņa ir mūsu Māte un reizē mūsu pārstāvētāja. Viņa ir mūsu māsa, mūsu pirmā
māsa. Viņa ir pirmā atpestītā, kas ienāca Debesīs.
Vissvētākās Jaunavas
Marijas Debesīs uzņemšanas svētkiem veltītais Lūkasa evaņģēlija fragments aicina mūs
aplūkot arī vārdu „cerība”. Pāvests skaidroja, ka tas ir tikums, kas piemīt tādam
cilvēkam, kurš, neskatoties uz ikdienas cīņu starp dzīvību un nāvi, labo un ļauno,
tic, ka Kristus ir augšāmcēlies, tic Mīlestības uzvarai. Magnificat ir cerības
dziedājums. Tas ir pa šo zemi svētceļojošās Dieva tautas dziedājums, zināmo un daudzu
nezināmo svēto – tēvu, māšu, katehētu, misionāru, priesteru, klostermāsu, jauniešu,
kā arī bērnu dziedājums. Francisks piebilda, ka Magnificat vieno triumfējošo
Baznīcu ar svētceļojošo Baznīcu, debesis un zemi, laiku un mūžību.
J. Evertovskis
/ VR
Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta