Krievija: Pleskavā noslepkavots pareizticīgo priesteris
5. augustā Pleskavā noslepkavots pareizticīgo priesteris Pāvels Adelheims. 75 gadus
vecajam garīdzniekam ar nazi uzbrucis no Maskavas atbraucis ciemiņš – 27 gadus vecais
Sergejs Pčelincevs. Kā vēstī Pleskavas reģionālais ziņu kanāls „Doždj”, jaunietim
bijušas psihiska rakstura problēmas un draudzē viņš viesojies pēc dažu priestera Pāvela
paziņu ieteikuma. Arī nogalinot nama saimnieku, viņš kliedzis, ka to darīt liek Sātans.
Taču šī ir tikai viena faktu versija, un tieši to visvairāk atspoguļo ziņu kanāli.
Sergeja Pčelinceva paziņas un bijušie kursabiedri Maskavas kinematogrāfijas institūtā
viņu raksturo kā garīgi veselu un „pilnīgi pieskaitāmu”.
Tēvs Pāvels, savukārt,
ir bijis pazīstams ar savu kritisko nostāju pret Krievijas Pareizticīgo Baznīcas ļaušanos
politiskās varas ietekmei. Savā Interneta blogā šo saikni viņš sauca par „nedabisku”.
Jaunībā Pāvels Adelheims ir pieredzējis tēva nošaušanu un mātes apcietināšanu. Hruščova
laikā viņš iestājās Garīgajā seminārā, bet Brežņeva laikā – 70. gadu sākumā, tika
notiesāts par reliģiskās literatūras izplatīšanu Samizdat formā, un izsūtīts
uz vienu no lāgeriem, kurā zaudēja kreiso kāju.
Kā liecina ticīgie, tēvs Pāvels
vienmēr ir bijis drosmes un korektas dzīves piemērs. Viņš izcēlies ar viesmīlību un
mīlestību pret tuvāko. Lai arī sirmais garīdznieks savās runās un rakstos bijis nesamierināms
cīnītājs pret „varas vertikāli” un dažu bīskapu korumpētību Maskavas Pareizticīgo
patriarhātā, viņam nekad nav ienācis prātā aicināt ticīgos uz pretošanos, vai pašam
atstāt Baznīcu. Daži cilvēki, tai skaitā arī Pleskavas reģiona parlamentārietis Ļevs
Šlosbergs tēva Pāvela nāvi sauc par moceklību ticības skaidrības dēļ, un salīdzina
to ar pazīstamā priestera un teologa Aleksandra Meņa moceklību, kas joprojām nenoskaidrotos
apstākļos notika Maskavas perifērijā 1990. gada 9. septembrī.
Šais dienās reliģiskās
informācijas avots pravmir.ru tēvu Pāvelu Adelheimu atceras kā „visneērtāko” priesteri
Krievijas Pareizticīgo Baznīcā. „Viņš sacīja to, ko domāja un dzīvoja saskaņā ar saviem
vārdiem pat padomju laikā, kad par sprediķiem nedeva vis zeltītas mitras, bet gan
daudzus ieslodzījuma gadus. Viņš bija vīrs, kurš nebaidījās un kurš neizlikās. Viņš
vadījās pēc apziņas, ka viņa eksistencei un viņa teiktajam ir nozīme,” raksta Svēto
Rakstu pētnieks un komentētājs Andrejs Desņickis.
I. Šteinerte/Asianews, pravmir.ru
Tekstu
izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta