Krusts atstāj pārliecību, ka Dievs mūs nesatricināmi mīl

Piektdien, 26. jūlija vakarā, pulksten 18, Kopakabanas pludmalē savu gaitu uzsāka Krusta ceļš. Tas bija iespaidīgs pārdomu un ainu satura dēļ. Saskaņā ar jauniešu iniciatīvu, Krusta ceļš norisinājās kā dramatisks uzvedums, kurā visu lomu atveidotāji bija paši jaunieši. Uzvedumā kā aktieri piedalījās 700 jauniešu. Pāvests aicināja 28. Pasaules Jauniešu dienu dalībniekus mīlēt savus brāļus un māsas ar Kristus mīlestību. „Lai jaunieši Svētā Gara spēkā kļūst par evaņģelizētājiem, kuri ir tik vajadzīgi trešās tūkstošgades Baznīcai,” vēlēja Svētais tēvs. Krusta ceļa dramatiskā celebrācija, kas bija viens no galvenajiem notikumiem visās Jauniešu dienu svinībās, ilga trīs stundas.

„Šodien esam pulcējušies, lai pavadītu Jēzu Viņa sāpju un mīlestības ceļā, krusta ceļā,” teica pāvests, uzrunājot šī ceļa dalībniekus. Krusts, ko nesa jaunieši, ir apceļojis visus kontinentus un pieredzējis visdažādākās cilvēciskās eksistences realitātes. Francisks atzīmēja, ka nav iespējams pieskarties Jēzus krustam, ja neatstāj uz tā kaut ko no sevis, un ja no Viņa krusta nenes kaut ko savā dzīvē. Pāvests izteica vēlēšanos, lai jaunieši, kas šai vakarā bija gatavi pavadīt Jēzu Viņa Krusta ceļā, pārdomātu trīs jautājumus. Pirmais bija adresēts Brazīlijas jauniešiem – ko divu gadu laikā, kopš krusts ir šķērsojis viņu milzīgo zemi, uz tā ir atstājuši viņi. Otru, tādu pašu jautājumu, Francisks attiecināja uz visiem Jauniešu dienu dalībniekiem. Trešais jautājums – ko Jēzus Krusts māca mūsu dzīvē?

Svētais tēvs atgādināja seno Romas Baznīcas tradīciju, kas vēstī par apustuli Pēteri, kurš bēgdams no Nerona vajāšanām, devās prom no mūžīgās pilsētas, taču ceļā satika Jēzu, kas nāca pretējā virzienā. Uz Pētera jautājumu „Kungs, kurp ej?”, Jēzus atbildēja, ka Viņš dodas uz Romu, lai no jauna ļautu sevi piekalt krustā. Tai brīdī Pēteris saprata, ka ir drosmīgi jāseko Jēzum, jāseko līdz galam. Taču, galvenais, ka Pēterī nostiprinājās apziņa, ka viņš šai ceļā nebija viens. Vēršoties pie Jauniešu dienu dalībniekiem, pāvests teica:

„Jēzus ar savu krustu iet pa mūsu ielām, lai uzņemtos uz sevis mūsu bailes, mūsu problēmas, mūsu ciešanas, ieskaitot visdziļākās. Ar savu krustu Jēzus vienojas ar vardarbības upuru klusumu, kuri nespēj vairs pakliegt, jo īpaši ar visnevainīgākajiem un visneaizsargātākajiem. Ar krustu Jēzus vienojas ar ģimenēm, kuras nonākušas grūtībās, kuras raud par savu bērnu zaudējumu, vai par to, ka tie ir kļuvuši par upuriem mākslīgām paradīzēm, tādām, kā narkotikas. Ar krustu Jēzus vienojas ar visiem cilvēkiem, kuri cieš badu pasaulē, kas ik dienas izmet atkritumos tonnām ēdiena. Ar krustu Jēzus vienojas ar tiem, kuri tiek vajāti reliģijas, vai ideju, vai gluži vienkārši, ādas krāsas dēļ. Krustā Jēzus vienojas ar daudzajiem jauniešiem, kuri ir zaudējuši uzticību politiskajām institūcijām, jo redz tajās egoismu un korupciju, kā arī ar jauniešiem, kuri dažu kristiešu un Evaņģēlija kalpu dēļ ir zaudējuši uzticību Baznīcai, vai pat Dievam. Kristus krustā ir ciešanas, cilvēka, arī mūsu grēks, un Viņš pieņem visu ar atplestām rokām, ceļ sev plecos mūsu krustu un saka „Drosmi! Tu neesi viens, kas to nes. Es to nesu kopā ar tevi, esmu uzvarējis nāvi un atnācis, lai dotu tev cerību, dotu dzīvību”.”

Ko krusts atstāj katrā no mums? Atbildot uz šo jautājumu, pāvests apgalvoja, ka tas atstāj labumu, ko neviens nespēj dot – atstāj pārliecību par to, ka Dievs mūs nesatricināmi mīl. Viņa mīlestība ir tik liela, ka tā ielaužas mūsu grēkā un to piedod, tā ienāk mūsu ciešanās un dāvā mums spēku tās panest, ienāk arī nāvē, lai to uzvarētu un mūs atpestītu. Kristus krustā ir visa Dieva mīlestība, Viņa bezgalīgā žēlsirdība. Un tā ir mīlestība, uz kuru varam paļauties, kurai varam ticēt. Pāvests piebilda:

„Kristus krusts aicina, lai mēs ļaujam šai mīlestībai mūs pārņemt, tas māca vienmēr raudzīties uz otru ar žēlsirdību un mīlestību, jo īpaši uz to, kurš cieš, kuram ir vajadzīga palīdzība, kurš gaida kādu vārdu, žestu. Tas māca iziet no sevis pašiem, lai ietu pretim otram un pasniegtu viņam roku. Jēzus ceļā uz Kalvāriju Viņa pavadītāju vidū varēja saskatīt daudzas sejas: Pilāta, Kireneja, Marijas, sieviešu… Kāds no viņiem vēlies būt tu? Var gadīties, ka arī mēs citu priekšā izturamies kā Pilāts, kuram nepietiek drosmes iet pret straumi, lai paglābtu Jēzus dzīvību, un kurš mazgā rokas nevainībā. Vai arī tu esi viens no tiem, kurš mazgā rokas nevainībā, kurš skatās uz citu pusi? Dārgie draugi, Kristus krusts mums māca būt kā Kirenejam, kurš Jēzum palīdz nest smago krusta koku, kā Marijai un citām sievietēm, kuras ar mīlestību un maigumu nebaidījās pavadīt Jēzu līdz pat beigām. Un kāds esi tu? Vai esi kā Pilāts, kā Kirenejs, kā Marija?”

Noslēdzot uzrunu, pāvests aicināja jauniešus pie Kristus krusta nest viņu priekus, ciešanas, neveiksmes, jo pie tā var atrast atvērtu sirdi, kas viņus saprot, piedod, mīl un kas tādu pašu mīlestību prasa nest viņu dzīvē, ar tādu pašu mīlestību mīlēt katru brāli un māsu.

I. Šteinerte / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta