Pāvests: "Jūsu ticība ir stiprāka par aukstumu un lietu!"
Neskatoties uz auksto un slapjo laiku, 25. jūlija vakarā Kopakabanas pludmalē pulcējās
pusotrs miljons jauniešu. Tā bija viņu pirmā tikšanās ar Svēto tēvu – tradicionālie
jauniešu sagaidīšanas svētki. Jau vairākas stundas iepriekš puišu un meiteņu straumes
plūda pludmales virzienā. No viņu mutēm skanēja vārdi: „Tā ir pāvesta jaunatne”. Kad
parādījās automašīna ar pāvestu Francisku, viņu prieks un entuziasms eksplodēja. Svētais
tēvs arī šoreiz apturēja auto, lai noskūpstītu un svētītu bērnus, un adresēja klātesošajiem
uzmundrinājuma žestus. Ar kādu jaunieti viņš apmainījās baltajām cepurītēm, bet no
kāda cita labprāt paņēma un padzērās savu iecienīto „Mate” – tradicionālo argentīniešu
dzērienu.
Aptuveni 3 km garajā Atlantijas avēnijā ceturtdien valdīja līksmība,
kuras avots ir Kristus un ticība uz Viņu. Savu prieku pauda arī pāvests. Tomēr jau
pašā sākumā viņš atgādināja par Gajānā notikušo autoavāriju, kurā gāja bojā Sofija
Morinjēra no Parīzes un vairāki jaunieši guva ievainojumus. Svētais tēvs aicināja
klātesošos palikt brīdi klusumā un palūgties par Sofiju, visiem cietušajiem un viņu
ģimenes locekļiem. Turpinājumā Francisks apliecināja, ka Pasaules Jauniešu dienu norisei
ar televīzijas starpniecību seko un lūdzas par visiem dalībniekiem viņa priekšgājējs
Benedikts XVI. Francisks norādīja, ka ir ieradies šeit, lai stiprinātu jauniešus ticībā
un lai pats stiprinātos no jauniešu ticības entuziasma.
Vakara turpinājumā
sekoja jauniešu sagatavots uzvedums par Riodežaneiro ikdienas dzīvi un tās iedzīvotāju
ticību, piecu kontinentu pārstāvju pāvestam adresēti apsveikumi, Lūkasa evaņģēlija
lasījums par Kristus Pārveidošanos Tabora kalnā, Svētā tēva uzruna, „Tēvs mūsu” lūgšana
un svētība latīņu valodā. Vēršoties pie pāvesta, viena no jaunietēm bija tik ļoti
aizkustināta, ka nespēja valdīt asaras.
„Ja, no vienas puses, Jēzus mūs pieņem,
no otras, arī mums Viņu ir jāpieņem un jāklausās Viņa vārdā”, sacīja Svētais tēvs.
Viņš paskaidroja, ka tieši tad, kad pieņemam Jēzu, kurš ir Tēva iemiesotais Vārds,
Svētais Gars mūs pārveido, apgaismo mūsu nākotnes ceļu un paplašina mūsos cerības
spārnus. Taču ko mēs varam darīt? Piepildīt visu ar ticību, cerību un mīlestību.
Pāvests
arī jautāja, uz ko mēs esam aicināti paļauties? Uz sevi, materiālajām lietām vai Jēzu?
Mēs visi bieži vien piedzīvojam kārdinājumu nostāties visa centrā, domāt, ka mēs esam
pasaules ass, ka tikai mēs esam savas dzīves veidotāji vai ka to varam padarīt laimīgu
ar mantu, naudu un varu. Tomēr visi zinām, ka tas tā nav. Protams, manta, nauda un
vara var dot tūlītēju prieku, laimes sajūtu, bet beigu beigās tās sāk valdīt pār mums
un liek mums iegūt aizvien vairāk, kā rezultātā mēs nekad neesam piepildīti.
Tāpēc
Francisks mudināja jauniešus ierādīt savā dzīvē vietu Kristum un uzticēties Viņam.
Ja šai norādei sekosim, tad mums nekad nevajadzēs vilties. Ticība panāk, ka mūsu dzīvē
notiek revolūcija – uzsvēra pāvests. Tā ir Kopernika revolūcija, kad mēs paejam nost
no centra, lai centrālo vietu ierādītu Dievam. Ticība ļauj mums iegremdēties Dieva
mīlestībā, kas savukārt piešķir drošību, spēku un cerību.
J. Evertovskis /
VR
Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta