Pāvests Aparečidā – Brazīlijas garīgajā centrā

Trešdienas rītā pāvests Francisks no Riodežaneiro devās uz 200 kilometrus attālo Aparečidu, lai svinētu Svēto Misi Aparečidas Dievmātes svētnīcā.

Homīlijas sākumā pāvests atgādināja, ka dienu pēc savas ievēlēšanas Romas bīskapa kārtā, viņš apmeklēja Svētās Marijas lielāko baziliku Romā, lai Dievmātei uzticētu Pētera pēcteča kalpojumu. „Šodien esmu vēlējies ierasties šeit, lai lūgtu Marijai, mūsu Mātei, labu Pasaules Jauniešu dienu iznākumu un lai viņai novēlētu latīņamerikāņu dzīvi”, paskaidroja Francisks sava apmeklējuma iemeslu.

Pāvests atsauca atmiņā Latīņamerikas un Karību Bīskapu konferences piekto vispārējo sanāksmi, kurā viņš pats toreiz piedalījās. Svētais tēvs liecināja, ka bīskapi jutās tūkstošiem svētceļnieku iedrošināti, pavadīti un zināmā mērā arī iedvesmoti. Šie cilvēki svētnīcā ierodas ik dienas, lai uzticētu savu dzīvi Dievmātei. Arī bīskapu sanāksmes gala dokuments tapa, pamatojoties uz sanāksmes dalībnieku darba un svētceļnieku vienkāršās ticības savstarpējo saplūsmi.

Pāvests teica, ka Baznīca, meklējot Kristu, vienmēr klauvē pie Mātes durvīm, lūdzot viņai: „Rādi mums Jēzu!” Šai perspektīvā Francisks raugās arī uz Pasaules Jauniešu dienām. Viņš izteica vēlēšanos, lai Marija palīdzētu Dieva tautas ganiem, vecākiem un izglītības darba veicējiem nodot jauniešiem tādas vērtības, kuras viņus darītu par taisnīgāku, izpalīdzīgāku un brālīgāku nāciju un tautu celtniekiem.

Lai varētu veikt šo uzdevumu, Svētais tēvs izcēla trīs nozīmīgus attieksmes veidus. Pirmais – glabāt cerību. Francisks pieminēja dramatisku ainu, kas attēlota Svētās Mises lasījumā. Tajā vēstīts par sievieti – par Marijas un Baznīcas tēlu, ko vajā Pūķis. Viņš vēlas saplosīt sievietes bērnu. Taču iejaucas Dievs un šo bērnu pasargā. Pāvests uzsvēra, ka neraugoties uz mūsu dzīves grūtībām, Dievs mūs neatstāj. Viņš iet mums blakus un ir mūsu cerība. Šodien daudzi, arī jaunieši, izjūt dažādu elku valdzinājumu. Elki tiek likti Dieva vietā un šķiet, ka tie varētu piešķirt cerību. Šie elki ir nauda, panākumi, vara, bauda. Taču Aparečidas svētnīcā, kas veido Brazīlijas garīgo piemiņu, var lasīt šādus vārdus: garīgums, dāsnums, neatlaidība, brālība, prieks. Pāvests atgādināja, ka tās ir vērtības, kas visdziļāk sakņojas kristīgajā ticībā.

Otrs attieksmes veids, par kuru runāja Francisks, ir ļauties Dieva pārsteigumiem. Dievs darbojas un pārsteidz. Par to liecina arī Aparečidas svētnīcas vēsture. Trīs zvejnieki, pēc tam, kad visu dienu neko nav spējuši nozvejot, pēkšņi atrod kaut ko negaidītu. Tā ir Dievmātes statuja. „Kas būtu domājis, ka neveiksmīgas zvejas vieta kļūs par vietu, kurā visi brazīlieši var justies vienas Mātes bērni?” jautāja pāvests. Viņš uzsvēra:

„Dievs vienmēr pārsteidz kā jaunais vīns šīsdienas Evaņģēlijā. Dievs mums vienmēr ir pataupījis vislabāko. Taču Viņš prasa, lai mēs ļaujam sevi pārsteigt Viņa mīlestībai, lai pieņemam Viņa pārsteigumus. Uzticēsimies Dievam! Esot no Viņa tālu, prieka un cerības vīns izsīkst. Taču, ja Viņam tuvojamies, ja paliekam ar Viņu, tad tas, kas šķiet kā auksts ūdens, proti, grūtības, grēks, pārveidojas jaunajā draudzības vīnā ar Viņu.”

Trešais attieksmes veids – dzīvot priekā. Pāvests uzsvēra, ka kristietis nedrīkst būt pesimists. Viņš vienmēr ir priecīgs un nekad nav noskumis. No kurienes izriet šis prieks? Pāvests paskaidroja:

„Jēzus mums ir rādījis, ka Dieva vaigs ir mīloša Tēva vaigs. Grēks un nāve ir uzvarēti. Kristietis nedrīkst būt pesimists! Viņa seja nav tāda, ka varētu likties, ka šis cilvēks dzīvo nemitīgās sērās. Ja patiešām esam iemīlējušies Kristū un jūtam, ka Viņš mūs mīl, mūsu sirds „iedegsies” tādā priekā, ka tas skars visus, kuri dzīvo mums līdzās.”

Pāvests vēlreiz atgādināja, ka viņš un visi svētnīcas apmeklētāji ir nākuši, lai klauvētu pie Marijas nama durvīm. Viņa tās ir atvērusi un rāda savu Dēlu. Taču šai brīdī Marija aicina: „Dariet visu, ko Viņš jums liks!” „Jā, mūsu Māte, mēs centīsimies darīt to, ko liks Jēzus. Un darīsim to ar cerību, uzticoties Dieva pārsteigumiem un esot prieka pilni,” noslēdzot homīliju, sacīja pāvests.

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta