Pāvests Lampedūzā: vienaldzības globalizācija mums ir atņēmusi spēju raudāt

„Vēlos piedāvāt dažus vārdus, kas, varbūt uzrunās sirdsapziņas un liks mainīt attieksmi,” teica pāvests šodienas Svētajā Misē. Šoreiz viņš to celebrēja Lampedūzas salā – Itālijas attālākajā dienvidu punktā, kur krastā izceļas bēgļi no Āfrikas, un kur daudzi ir zaudējuši savas dzīvības, nesasnieguši sauszemi.

Pāvests homīlijā atzīmēja, ka daudzi no mums ir apmaldījušies, pazaudējuši uzmanību pret pasauli, kurā dzīvojam, mēs nesaudzējam to, ko Dievs ir radījis visu labā, un nespējam vairs saudzēt arī cits citu. Kad šī apmaldīšanās, šī dezorientācija pieņem visas pasaules mērogu, nonākam pie tādām traģēdijām, kā šī, kad mūsu brāļi un māsas, kuri gribēja iziet no smagām situācijām, lai atrastu mazliet stabilitātes un miera, atrada nāvi.

Pāvests pieminēja, ka pirms neilga brīža viņš dzirdējis kāda šī brāļa stāstu. Pirms nonākt Itālijā, viņš un daudzi pārējie izgājuši cauri nežēlīgu starpnieku rokām, kuri izmanto citu cilvēku nabadzību, kuriem citu nabadzība ir iedzīvošanās avots. „Kur ir tavs brālis?” jautāja Dievs Kainam. Pāvests šo jautājumu vairākkārt atkārtoja savā uzrunā. „Kur ir tavs brālis? Kas ir atbildīgs par šīm asinīm? Visi un neviens? Patiešām, šodien neviens nejūtas par tām atbildīgs. Esam zaudējuši atbildības sajūtu par saviem brāļiem. Esam ieslīguši liekulīgā attieksmē – tādā pašā, kāda bija priesterim Evaņģēlija līdzībā par Labo samarieti. Mēs uzmetam skatienu gandrīz jau mirušajam brālim ceļa malā, varbūt padomājam „nabadziņš”, un turpinām savu ceļu tālāk.

Pāvests nosodīja labklājības kultūru, kas liek domāt tikai par mums pašiem, kas padara nejūtīgus pret citu saucieniem, kas liek dzīvot ilūzijās, kuras līdzinās ziepju burbuļiem, skaistiem pēc skata, taču tukšiem un īslaicīgiem. „Šai globalizētajā pasaulē esam iekrituši vienaldzības globalizācijā!” teica pāvests. Esam pieraduši pie citu ciešanām, jo uz mums tās neattiecas, mūs neskar.

Pāvests uzdeva jautājumu: „Kurš no mums ir raudājis par šo brāļu un māsu nāvi? Kurš ir raudājis par šiem cilvēkiem, kuri atradās laivā? Par jaunajām mātēm ar bērniem? Par vīriešiem, kuri vēlējās atrast darbu, lai uzturētu ģimenes? Esam sabiedrība, kas aizmirusi asaru pieredzi, ciešanu pieredzi kopā ar citiem. Vienaldzības globalizācija mums ir atņēmusi spēju raudāt.”

Pāvests atgādināja, ka Herods sēja nāvi, lai aizstāvētu savu labklājību, savu „ziepju burbuli”. Taču tas, diemžēl, turpina atkārtoties. Francisks aicināja lūgt Dievu, lai Viņš mūsu sirdīs izdzēš visu, kas bija raksturīgs Herodam, lai dod mums žēlastību raudāt par savu vienaldzību, raudāt par cietsirdību, kas ir pasaulē, mūsos pašos, tajos, kuri anonīmā slepenībā pieņem sociālekonomiskus lēmumus, kuri paver ceļu šādām un līdzīgām drāmām.

Liturģijā Lapmedūzas salā, kas bija izvērtusies par grēku nožēlas liturģiju, pāvests aicināja lūgt piedošanu par vienaldzību pret brāļiem un māsām, piedošanu to vārdā, kuri ir ieslēgušies savā labklājībā, kas ir novedusi pie sirds anestēzijas, to vārdā, kuri ar saviem lēmumiem visas pasaules mērogā ir radījuši situācijas, kas ved pie šīm drāmām.

Svētās Mises noslēgumā pāvests pateicās visiem lampedūziešiem par mīlestības piemēru, par tuvākmīlestības un viesmīlības piemēru, ko viņi ir devuši un turpina dot bēgļiem. „Lai šis piemērs ir bāka visai pasaulei, lai tai ir drosme pieņemt tos, kuri meklē labāku dzīvi,” novēlēja Francisks. Viņš pateicās arī vietējiem priesteriem - prāvestam Stefanam un viņa vikāram, kuri bēgļu labā strādā uz kuģa. Pirms došanās atceļā uz Romu, pāvests apmeklēja svētā Gerlando draudzi. Arī šeit, baznīcas priekšā, viņš teica „paldies” par cilvēcīgo un kristīgo attieksmi pret ieceļotājiem.

Ieceļotājiem šodien ir veltīts arī pāvesta ieraksts tvītā. Francisks aicina lūgties, lai mums būtu tāda sirds, kas spēj apskaut ieceļotājus. Pāvests piebilst, ka Dievs mūs vērtēs pēc tā, kā mēs izturamies pret cilvēkiem, kuriem visvairāk ir vajadzīga palīdzība.

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta