Enciklika „Lumen fidei” (Ticības gaisma), kas tika publicēta 2013. gada 5.
jūlijā, sastāv no ievada, četrām nodaļām un noslēguma.
Ievadā (n. 1-7)
tiek norādīti dokumenta tapšanas mērķi. Pirmkārt, palīdzēt mūsdienu cilvēkam apzināties,
ka ticība ir gaisma, kas pilnībā izgaismo viņa dzīvi un palīdz atšķirt labo no ļaunā.
Tas ir īpaši svarīgi laikā, kad ticība tiek uzskatīta par ilūziju, par lēcienu tukšumā
un brīvības šķērsli. Otrkārt, palīdzēt apzināties ticības plašumus. Nav mazsvarīgi,
ka enciklika tiek izdota tieši Ticības gadā, 50 gadus pēc Vatikāna II koncila, ko
var dēvēt par „ticības koncilu”. Francisks atgādina, ka ticība ir Dieva dāvana, ko
nepieciešams uzturēt, bagātināt un stiprināt. Tas, kurš tic, redz, jo ticības gaisma
nāk no Dieva un apgaismo cilvēka visu eksistenci – norāda Francisks.
Enciklikas
pirmās nodaļas (n. 8-22) temats: Mēs ieticējām mīlestībai (1 Jņ 4, 16).
Balstoties uz Ābrama paraugu, šajā nodaļā ticība tiek parādīta kā Dieva vārda klausīšanās,
kā aicinājums iziet no sava „es”, lai atvērtos jaunai dzīvei, un kā nākotnes
apsolījums, kas ļauj mums virzīties uz priekšu laikā un dzīvot ar cerību. Ticība
tiek saistīta arī ar tēvišķību, jo Dievs, kurš mūs aicina, ir Tēvs. Pāvests
norāda, ka ticība, pretstatā elkdievībai, ir uzticēšanās Dieva žēlsirdīgajai mīlestībai.
Dievs vienmēr mūs pieņem, piedod mums un iztaisno mūsos visu, kas ir līks. Mums vajadzīga
pazemība un drosme, lai uzticētos Dievam. Ticības paradokss pastāv tanī, ka nemitīgi
iet pie Kunga un turēties pie Viņa nozīmē stāvēt uz stingriem pamatiem un iemantot
patiesu iekšēju brīvību.
Pievēršoties Jēzus tēlam, Francisks rāda, ka ticības
pamats ir Dieva mīlestība. Kontemplējot Jēzus nāvi, ticība nostiprinās, jo tādā veidā
Viņš atklāj savu nesatricināmo mīlestību pret cilvēku – raksta pāvests. Tā kā Kristus
ir augšāmcēlies, tad Viņš ir uzticamais liecinieks. Svētais tēvs atgādina, ka, runājot
par mūsu ticību uz Jēzu, jāņem vērā kāds ļoti būtisks un izšķirošs aspekts, proti,
nepieciešamība raudzīties uz visu tāpat kā raugās Viņš. Ticēt nozīmē ne tikai raudzīties
uz Jēzu, bet arī raudzīties no Viņa skatu punkta un ar Viņa acīm. Ticēt Jēzum nozīmē
pieņemt Viņa vārdu, bet ticēt uz Jēzu nozīmē pieņemt Viņu savā dzīvē un uzticēties
Viņam. Pateicoties tam, ka Jēzus iemiesojās un kļuva cilvēks, ticība mūs nenošķir
no reālās dzīves. Tieši pretēji tā palīdz saskatīt realitātes dziļāko nozīmi. Pateicoties
ticībai, cilvēks nopelna atpestīšanu, jo viņš atveras Mīlestībai, kura viņu pārveido
no iekšienes. Tas ir Svētā Gara darbs. Šajā nodaļā pāvests runā arī par ticības ekleziālo
raksturu, atgādinot, ka ticība nav privāta lieta.
Enciklikas otrās nodaļas
(n. 23-36) temats: Ja neticēsiet, tad nesapratīsiet (Is 7, 9). Šajā nodaļā
Francisks parāda, ka ticība ir cieši saistīta ar patiesību, ar Dieva patiesību,
kam varam uzticēties, un ar Viņa uzticīgo klātbūtni cilvēces vēsturē. Ticība bez patiesības
nenes pestīšanu. Tā paliek par skaistu pasaku, par mūsu vēlmju pēc laimes projekciju
– uzsver pāvests. Viņš atgādina, ka dzīvojam laikmetā, kuru raksturo patiesības krīze.
Mūsdienu pasaule ir atvērta tikai tehnoloģijas patiesībai vai indivīdu patiesībai.
Uz „lielo patiesību” tā skatās ar aizdomām. Tāpēc svarīgi atklāt šo „lielo patiesību”
kā atslēgu, kas ļauj saredzēt personīgās un sabiedrības dzīves viengabalainību un
saskatīt tās nozīmi.
Dokumenta otrajā nodaļā pāvests runā arī par saikni starp
ticību un mīlestību. Runa ir par mīlestību nevis kā pārejošām jūtām, bet Dieva
lielo dāvanu, kas mūs iekšēji pārveido un piešķir mums jaunu skatienu uz apkārtējo
pasauli. Ja ticība ir saistīta ar patiesību un mīlestību, tad arī mīlestība un
patiesība ir nešķiramas, jo tikai īsta mīlestība iztur laika pārbaudi un kļūst
par pazīšanas avotu. Un tā kā ticības pazīšana rodas no Dieva uzticīgās mīlestības,
tad arī patiesība un uzticība ir cieši saistītas. Šajā nodaļā Francisks runā
arī par dialogu starp ticību un prātu. Viņš nonāk pie slēdziena, ka patiesības atzīšana
ļauj cilvēkiem savstarpēji sadzīvot un citam citu cienīt, un ka ticība ved pie dialoga
visās jomās. Tas, kurš dodas ceļā, lai darītu labu, jau tuvojas Dievam – raksta pāvests.
Visbeidzot, viņš atgādina, ka teoloģija ir neiespējama bez ticības.
Enciklikas
trešās nodaļas (n. 37-49) temats: Es nododu jums to, ko pats saņēmu (1 Kor
15, 3). Visa nodaļa pamatā ir veltīta evaņģelizācijai. Cilvēks, kurš savu
sirdi atver Dieva mīlestībai, nevar šo dāvanu paturēt sev – raksta pāvests. Kristus
gaisma atspīd kristiešu sejā un savstarpējās saskarsmes ceļā izplatās tālāk un tiek
nodota no paaudzes uz paaudzi. Francisks atgādina, ka pastāv cieša saistība starp
ticību un piemiņu, jo Dieva mīlestība apvieno visus laikus un dara mūs par
Jēzus laikabiedriem. Turklāt, kļūst neiespējami ticēt vieniem pašiem, tāpēc ka ticība
nav personīga izvēle. Ticības „vieta” ir Baznīcas kopiena.
Īpašs ticības tālāknodošanas
veids ir sakramenti. Runājot par Kristību, pāvests detalizētāk paskaidro, kāpēc
ir neiespējami ticēt vieniem pašiem. Pirmkārt, neviens nevar pats sevi nokristīt –
viņš raksta. Otrkārt, bērna kristīšanas gadījumā, ticību apliecina vecāki un krustvecāki.
Līdz ar to atklājas sinerģijas starp Baznīcu un ģimeni nozīme ticības tālāknodošanas
procesā. Runājot par Euharistiju, Francisks atgādina, ka tā ir vērtīga ticības barība,
Kristus upura piemiņa, noslēpuma aktualizācija, kas no redzamā ved uz neredzamo un
māca mūs saskatīt realitātes dziļumu. Šajā nodaļā Svētais tēvs runā arī par ticības
apliecinājumu, lūgšanu un Dekalogu. Viņš uzsver, ka pēdējais ir nevis negatīvo priekšrakstu
kopums, bet konkrētas norādes tam, kā izveidot saikni un dialogu ar Dievu, un nonākt
Viņa mīlošajos apskāvienos. Dekalogs ir ceļš, kas ved uz dzīvi vienotībā ar Dievu.
Visbeidzot, pāvests atgādina, ka ticība ir viena, jo viens ir Dievs. Tāpēc svarīgi
to apliecināt visā tās integritātē. Ticības vienotība nozīmē arī Baznīcas vienotību.
Enciklikas ceturtās nodaļas (n. 50-60) temats: Dievs viņiem
gatavo pilsētu (Ebr 11, 16). Šajā nodaļā pāvests pievēršas saiknei starp ticību
un kopējo labumu. Ticības avots ir Dieva mīlestība, un tā stiprina saikni cilvēku
starpā. Ticība mudina mūs veicināt taisnību un mieru. Lūk, tāpēc tā neattālina mūs
no pasaules un nav sveša šodienas cilvēka pūliņiem. Tieši pretēji, bez Dieva uzticīgās
mīlestības, vienotība starp cilvēkiem balstītos tikai uz utilitārismu, savtīgām interesēm
un bailēm. Ticība piešķir pamatu savstarpējām attiecībām un nostāda cilvēkus kopējā
labuma perspektīvā. Ticība ir visu labums, tā ir kopējs labums – uzsver Francisks.
Ticība kalpo ne tikai mūžīgās dzīves veidošanai, bet palīdz veidot mūsu šīs zemes
sabiedrību, lai mēs tādā veidā tuvotos cerības pilnai nākotnei.
Dokumenta
pēdējā nodaļā pāvests pievēršas uz laulību balstītai ģimenei, jauniešiem, dažādām
sociālajām saitēm, vides aizsardzībai un ciešanām un nāvei.
Noslēguma (n.
58-60) temats: Svētīga tā, kura ticējusi (Lk 1, 45). Savas pirmās enciklikas
„Lumen fidei” beigās pāvests aicina visus uzlūkot Mariju, kura ir ticības vispilnīgākā
ikona. Dieva Māte ir mums ticības un prieka paraugs. Svētais tēvs paceļ pie viņas
savu lūgšanu, prasot, lai viņa palīdz mūsdienu cilvēkiem ticības ceļā, lai atgādina
tiem, ka ticīgais nekad nav viens, un lai māca tos uz visu raudzīties ar paša Kristus
skatienu.
J. Evertovskis / VR
Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce
uz Vatikāna Radio obligāta