Būt kristietim nav nejaušība, bet gan aicinājums uz mīlestību

„Būt kristietim nav nejaušība, bet gan aicinājums uz mīlestību,” šādu apgalvojumu pāvests izteica šīrīta sprediķī. Svēto Misi koncelebrēja kardināli Roberts Sara un Kamillo Ruini, kā arī bīskaps Iņjacio Karrasko de Paula. Tajā piedalījās Vatikāna observatorijas darbinieki un tās direktors Hozē Gabriels Funess, kā arī Pontifikālās padomes Cor Unum un Pontifikālās Dzīvības akadēmijas darbinieki.

Sprediķī pāvests vadījās pēc Radīšanas grāmatā ietvertā Svēto Rakstu lasījuma, kurā vēstīts par Ābrama un Lota sarunu attiecībā uz zemes dalīšanu. Pāvests atzinās, ka lasot šo fragmentu, prātā nāk Tuvie Austrumi un domas tūlīt pievēršas Kungam, lūdzot, lai Viņš mums visiem dod gudrību, lai mēs nestrīdamies un nedalām lietas miera dēļ. Ābrams tic Dievam, kurš viņu sūtīja iziet no savas zemes. Šis vīrs, kuram varbūt jau ir ap 90 gadu, skatās uz Kunga norādīto zemi un tic. Pāvests sacīja: „Ābrams iziet no savas zemes ar apsolījumu: viss viņa gājums ir iet pretim šim apsolījumam. Un viņa gājums ir paraugs mūsu gājumam. Dievs aicina Ābramu un no šī cilvēka izveido veselu tautu. Ja mēs atgriežamies pie Radīšanas grāmatas, pie sākumiem, pie Radīšanas, tad atrodam, ka Dievs rada zvaigznes, augus, dzīvniekus, un daudz ko citu. Taču viņš rada arī cilvēku. Vienu cilvēku. Dievs uz mums vienmēr runā vienskaitlī, jo Viņš mūs ir radījis pēc sava attēla un līdzības. Dievs ir runājis uz Ābramu, devis viņam apsolījumu un sūtījis iziet no savas zemes. Mēs, kristieši, esam aicināti vienskaitlī. Neviens no mums nav kristietis nejaušības dēļ. Neviens!”

Pāvests piebilda, ka aicinājumam ir vārds un apsolījums. Turpinot, viņš teica: „Dievs mūs pavada, Dievs aicina mūs, saucot vārdā, Dievs mums apsola pēctecību. Un tā ir kristieša drošība. Tā nav nejaušība, bet paaicinājums! Paaicinājums, kas liek mums virzīties uz priekšu. Būt kristietim ir mīlestības, draudzības paaicinājums, paaicinājums kļūt par Dieva bērnu, par Jēzus brāli, kļūt auglīgam, nododot tālāk šo aicinājumu citiem, kļūt par šī aicinājuma instrumentu. Pastāv daudzas problēmas un smagi brīži. Jēzus ir pieredzējis daudzus no tiem. Taču vienmēr ar šo pārliecību: Kungs mani ir aicinājis. Kungs ir kā es. Kungs man ir apsolījis!”

Francisks norādīja, ka Kungs ir uzticīgs, jo Viņš nekad nevar noliegt sevi: Viņš ir uzticība. Pārdomājot šo lasījumu, kur Ābrams ir tēvs, pirmoreiz visu tautu tēvs, padomāsim arī par mums, kas Kristībā esam vienoti un padomāsim par mūsu kristīgo dzīvi.”

Sprediķa noslēgumā pāvests teica: „Kāds varbūt teiks „Tēvs, esmu grēcinieks”. Taču tādi esam visi. Tas ir zināms. Galvenais ir iet ar Kungu, iet uz priekšu ar apsolījumu, ko Viņš mums ir devis, ar auglīguma apsolījumu un teikt citiem, stāstīt citiem, ka Kungs ir ar mums, Viņš mūs izvēlējās un neatstāj mūs vienus. Nekad! Šī kristieša pārliecība darīs mums labu.”

Pāvests aicināja lūgties, lai Kungs mums visiem dod tādu vēlēšanos iet uz priekšu, kāda piemita Ābramam. Iet uz priekšu, neraugoties uz problēmām, un ar pārliecību, ka Kungs mani ir aicinājis, ka Viņš man ir apsolījis daudzas skaistas lietas un ka Viņš ir ar mani.

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta