Meklēt patiesās dārgmantas

„Lūgt Dievam žēlastību, lai mūsu sirds prastu mīlēt un lai tai neliktu nomaldīties nevajadzīgas „dārgmantas”,” tā īsumā varētu izklāstīt pāvesta homīlijas saturu piektdienas rīta Svētajā Misē. Tajā piedalījās vairāki Pontifikālās Likumdošanas tekstu padomes darbinieki, Svētā Jāņa Laterāna bazilikas strādnieki, kā arī personas, kas ikdienā aprūpē Svētās Martas namu.

„Vienīgā dārgmanta, ko var paņemt sev līdzi šīszemes dzīves noslēgumā, ir būt par kristieti,” teica pāvests, atsaucoties uz Mateja Evaņģēlija rindām: „Tava sirds būs tur, kur ir tava manta”. Lai nesajauktu bagātības, pāvests atgādināja, ka pastāv „riskantas bagātības”, kas iekārdina, bet no kurām ir jāatsakās – bagātības, kuras ir sakrātas dzīves laikā, bet kuras nolīdzina nāve. Ar vieglu ironiju Francisks izteica šādu novērojumu: „Es nekad neesmu redzējis mantu pārvadāšanas mašīnu, kas brauktu aiz bēru kortežas.” „Taču pastāv arī dārgmanta, ko varam ņemt sev līdzi mūžībā, dārgmanta, ko neviens nevar nozagt. Tā ir dārgmanta, ko neesi paturējis sev, bet devis citiem,” norādīja pāvests. Viņš paskaidroja, ka tas, ko būsim devuši citiem, būs mūsu „nopelns”, taču patiesībā šis „nopelns” ir Kristus darbība mūsos. Tas ir tas, kas jāņem līdzi un ko Kungs ļaus paņemt līdzi. Mīlestība, žēlsirdība, kalpošana, pacietība, labestība, maigums, ir visskaistākās dārgmantas, kuras paņemsim. Citas – nē!

Tātad, dārgmantas, kam ir vērtība Dieva acīs, ir tās, kas jau zemes virsū ir sakrātas debesīm. Jēzus dārgmantas saista ar sirdi un Viņš ir izveidojis attiecības starp šiem diviem terminiem. Pāvests skaidroja: „Kungs mūs ir darījis nemierīgus, lai mēs Viņu meklētu, lai augtu. Taču, ja mūsu dārgmantas ir tās, kuras nav tuvas Kungam, kuras nenāk no Kunga, mūsu sirds kļūst nemierīga par šīm lietām. Daudzi cilvēki, arī mēs, esam nemierīgi. Mūsu sirds pagurst. Tā nekad nav piepildīta. Tā pagurst, kļūst slinka, kļūst sirds bez mīlestības. Sirds pagurums… Padomāsim par to! Kas man pieder – pagurusi sirds, konts bankā, vēl dažas lietas. Vai arī nemierīga sirds, kas vienmēr tiecas pēc lietām, ko nevar iegūt, pēc Kunga lietām? Šo sirds nemieru vienmēr ir nepieciešams uzturēt”.

Kristus runā arī par acīm, kas ir sirds nodoma simbols. Sirds, kas mīl, arī miesu padara apskaidrotu, bet ļauna sirds to dara tumšu. No kontrasta starp gaismu un tumsu ir atkarīga arī mūsu spriestspēja par lietām, kā to rāda piemērs ar „akmens sirdi”, kas ir pieķērusies šīszemes dārgumiem, egoistiskiem dārgumiem, kas var kļūt arī par naida iemeslu, izraisīt karus.

Homīlijā pāvests pieminēja svēto Aloiziju Gonzagu, kura piemiņu šodien godina Baznīca. Ar viņa aizbildniecību Svētais tēvs aicināja lūgt Dievu, lai Viņš piešķir „jaunas sirds žēlastību”, lai „akmens sirds” vietā dod mums „miesas sirdi”.

Pāvests teica: „Lai Kungs dara cilvēcīgus visus šos akmens sirds gabalus, lai rada mūsos to labo nemieru iet uz priekšu, meklējot Viņu un ļaujot Viņam mūs uzmeklēt. Lai Kungs pārveido mūsu sirdi! Tā Viņš mūs izglābs. Viņš izglābs mūs no mantām, kas nespēj mums palīdzēt Viņu satikt, kas neļauj kalpot citiem. Viņš piešķirs mums gaismu, lai varētu pazīt un izvērtēt īsto dārgumu – Viņa patiesību. Lai Kungs maina mūsu sirdi, lai mēs atrastu šo patieso dārgumu un kļūtu gaismas, nevis tumsas cilvēki.”

I. Šteinerte/VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta