Vasarsvētki kopā ar pāvestu Francisku

18. maija pēcpusdienā Svētā Pētera laukumā norisinājās ekleziālo kustību, jauno kopienu un kristīgo laju apvienību tikšanās. Francisks atbildēja uz kristiešu uzdotajiem jautājumiem gan par ticības nozīmi, gan iespēju sludināt to mūsdienu cilvēkiem, gan Baznīcas nabadzību. Laukumā bija ieradušies vairāk nekā 250 tūkstoši cilvēku no daudzām valstīm. Apsveicot pāvestu, Pontifikālās jaunās evaņģelizācijas veicināšanas padomes prezidents arhibīskaps Rino Fizihella uzsvēra, ka šajā grandiozajā pasākumā piedalās 130 dažādu kustību, kristīgo laju apvienību un jauno kopienu, kā arī Katoļu asociācijas un skautu pārstāvji. Arhibīskaps skaidroja, ka viņi liecina mūsdienu pasaulei, ka nav iespējams dzīvot bez Jēzus Kristus. Pontifikālās jaunās evaņģelizācijas veicināšanas padomes prezidents nosauca valstis, no kurām bija ieradušies tikšanās dalībnieki. Šai sarakstā bija arī Baltkrievija un Lietuva. Viņš atzina, ka Svētā Pētera laukumā ir reprezentēta visa pasaule.

Svinīgā procesijā tika atnesta Dievmātes ikona «Salus Populi Romani». Liturģija sākās ar Svētā Gara himnu – Veni Creator Spiritus – ko pārmaiņus dziedāja koris un ticīgā tauta. Tika nolasīti svētā Pāvila Vēstules romiešiem un svētā Ireneja katehēzes par Svēto Garu (Adversus haereses) fragmenti. Ticības liecības sniedza īru rakstnieks Džons Vaters un pakistāniešu ārsts Pauls Batti, 2011. gada 2. martā Islamabadā nogalinātā Minoritāšu lietu ministra Šahbaza Batti brālis.

Vaters runāja par brīvības meklējumiem, ko veicis jaunībā. Viņš atzina, ka bija nomaldījies, nonākot līdz alkohola atkarībai. Tikai pateicoties savu draugu atbalstam, atklājis, ka prieku un apmierinājumu dod nevis dzīves un attiecību seklums, bet tikšanās ar Dievu, kas ir patiesības avots. Dievs uzrunā katru cilvēku, saucot to vārdā. Iepazīt Kristu nozīmē iepazīt sevi – teica Džons Vaters.

Savukārt Pauls Batti runāja par kristiešu dramatisko situāciju Pakistānā. Viņš pastāstīja par sava brāļa, bijušā ministra, dziļo ticību, piebilstot, ka tā atstājusi spēcīgu iespaidu arī citu reliģiju pārstāvju sirdīs. Viņš uzsvēra, ka Pakistānas kristieši ir gatavi sekot Šahbaza Batti piemēram, un aicināja tikšanās dalībniekus lūgties par vajātajiem kristiešiem šajā un citās zemēs.

Pirmais jautājums, kas tika uzdots Franciskam, bija par viņa ticību. Uzrunas sākumā pāvests atzina, ka jau iepriekš ir zinājis jautājumus. Viņš norādīja uz savas vecmāmiņas piemēru, kura pirmā ģimenē sludināja ticības patiesības. Šajā kontekstā Svētais tēvs runāja par sievietes lomu ticības tālāknodošanā. Dievs noliek mūsu ceļā cilvēkus, kuri palīdz atklāt Dievu – atzina pāvests. Runājot par savu aicinājumu, viņš atsauca atmiņā 1953. gada 21. septembri, kas Dienvidu puslodē ir pirmā pavasara diena, kad iegāja tukšā dievnamā un ieraudzīja, ka konfesionālā sēž priesteris. Sajuta īpašu vajadzību iet pie grēksūdzes. «Es nezinu, kas notika, bet galvenais bija fakts, ka šis nezināmais priesteris gaidīja mani. Sajutu, ka manī kaut kas mainījās. Sapratu, ka mans aicinājums ir priesterība» – atzina pāvests.

Francisks skaidroja, ka bieži runājam, ka esam aicināti meklēt Dievu, taču Dievs pirmais nāk mums priekšā. Dievs gaida mūs, lai mūs pieņemtu, un, tiekoties ar Kungu, mēs augam ticībā. Ar teoloģisku grāmatu lasīšanu vien nepietiek. Svarīga ir tikšanās ar Jēzu, kas mums dāvā ticību. «Mēs esam trauslas būtnes, bet Dievs ir stiprs un varens. Kopā ar Dievu esam droši un stipri. Ticība rodas no kontakta ar Dievu. Kad paļaujamies tikai uz saviem spēkiem, tad esam vāji. Svarīgi ir Svētie Raksti, Euharistija un Rožukronis. Eju pie Jaunavas Marijas, lai lūgtos, un jūtos ļoti stiprs» – teica Francisks.

Otro jautājumu uzdeva itāļu skolotāja. Viņa aizdomājās, kā ticība var sasniegt mūsdienu cilvēka sirdis. Kādā veidā šodien varam efektīvi sludināt ticību? Pāvests uzsvēra, ka vissvarīgākais ir Jēzus. Viss pārējais ir otršķirīgs. Svētais tēvs pieminēja, ka laukumā ļaužu pūlis nepārtraukti skandēja viņa vārdu. «Es gribētu, lai jūs sauktu nevis Franciska, bet Jēzus vārdu!» Pāvests norādīja uz lūgšanas lielo nozīmi. Kungs nenovērš savu skatienu no mums. Viņš atzina, ka pēc nogurdinoša darba katru vakaru dodas uz kapelu, kur nereti aizmiegt Vissvētākā Sakramenta priekšā. Svarīgi, ka Kungs raugās uz mums, svarīgi, lai mēs atļautu Viņam sevi vadīt. Svētais tēvs atgādināja, ka visa Baznīcas vēsture ir atļauja vadīt, vest pie rokas. Dievam patīk mūs pārsteigt. Ticības tālāknodošanas priekšnoteikums ir liecība. Svētie ir lielie ticības liecinieki. Mums nav daudz jārunā, bet jādzīvo saskaņā ar ticību. Šodienas pasaulei ir vairāk vajadzīgi nevis skolotāji, bet liecinieki. Vajadzīga patiesa ticības liecība!

Trešais jautājums attiecās uz Franciska audiencē žurnālistiem teiktajiem vārdiem: «Ak, kā es gribētu nabadzīgu Baznīcu nabadzīgajiem». To uzdeva kāda sieviete, jautājot, kā varam īstenot šos vārdus mūsdienu pasaules kontekstā. Atbildot uz šo jautājumu, Francisks uzsvēra, ka Baznīca nav politiska kustība, tā nav arī labi organizēta struktūra, ne arī nevalstiska organizācija. Ja tā būtu, tad zaudētu savu būtību. Mēs nereti izjūtam kārdinājumu darboties efektīvi, lai mūs ievēro un slavē. Baznīcas misija ir nest evaņģēlisko vēsti visiem cilvēkiem.

Pēc pāvesta teiktā, mūsdienu pasaules dziļā krīze ir saistīta ar cilvēka, kas radīts pēc Dieva attēla, krīzi. Svētais tēvs aicināja neieslēgties sevī vai savā kopienā. Ja Baznīca ir noslēgta, tā slimo. Tā ir kā sen nevēdināta istaba. Kad izejam ārā, ir iespējami arī nelaimes gadījumi. «Taču vēlos, lai Baznīca labāk cieš negadījumu, nekā slimotu» – uzsvēra Francisks. Viņš norādīja uz tikšanās kultūras nozīmi. Mēs visi esam radīti pēc Dieva attēla un līdzības. Mums nevajag pierādīt savu piederību kādai reliģijai, bet vajag steigties palīdzēt slimiem, vājiem, nabagiem, piebilda pāvests.

Francisks pauda skumjas, ka šodien sensāciju neizraisa fakts, ka kāds ir nomiris no bada vai aukstuma. Nabadzība nav ideoloģiskā, bet teoloģiskā kategorija. Globālā krīze ne tikai ievaino, bet arī «atkailina» cilvēku, jo šodien viss ir iespējams, viss ir atļauts. Esam aicināti drošsirdīgi pieskarties Kristus Miesai nabagos. Pāvests sacīja, ka, būdams priesteris Buenosairesā, bieži saviem penitentiem jautājis, vai atbalsta nabagus, vai ieskatās acīs tam, kuram sniedz palīdzību, vai pieskaras viņa rokai?

Svētais tēvs citēja kādu Viduslaikos dzīvojošo rabīnu, kurš savas kopienas locekļiem stāstīja par Bābeles torņa celtniecību. Kad kāda strādnieka neuzmanības dēļ nokritis kieģelis, sākās lielas problēmas, skandāls, bet, ja kāds strādnieks nokritis un nosities, tam netika pievērsta īpaša uzmanība. Šajā gadījumā svarīgāks par cilvēku bija kieģelis – teica Svētais tēvs. Viņš atzina, ka senatnē dzīvošā rabīna teiktos vārdus var attiecināt arī uz šodienas realitāti. Vai šodien visi cilvēki ir svarīgāki par lietām, kas nes peļņu tiem, kuru rokās ir politiskā vai ekonomiskā vara. Kādā punktā mēs atrodamies? – jautāja pāvests. Mēs esam nonākuši līdz tam, ka vairs neapzināmies personas cieņu, dzīvības, darba cieņu. Tā ir mūsdienu sabiedrības krīze! Mūsu civilizācija ir nomaldījusies. Saskaramies ar «atmešanas» kultūru. Tas, kas mums neatbilst, nepatīk, vienkārši atmetam – atzina pāvests.

Ceturto jautājumu uzdeva laulātais pāris. Viņu jautājums attiecās uz ticības liecināšanu tur, kur notiek vajāšanas, kur ticīgajiem draud nāve par savu pienākumu pildīšanu. Svētais tēvs atgādināja, ka Evaņģēlija sludināšanā ir vajadzīga drosme un pacietība. Moceklība nekad nav sakāve. Kristietim jābūt pazemīgam un pacietīgam. Pāvests jautāja, vai katru dienu mēs lūdzamies par saviem vajātajiem brāļiem un māsām? Katram cilvēkam ir jābūt brīvam atzīt savu ticību, jo ir Dieva pieņemtais bērns. Iet, veidot, liecināt – tā ir Baznīcas darbības programma, atgādināja pāvests.

S. Krivteža / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta