Pāvests Francisks kanonizē 800 itāļu mocekļus

Vai esmu uzticīgs Kristum? Vai spēju liecināt par savu ticību ar cieņu un drosmi? Vai esmu iejūtīgs pret citiem? Vai apzinos, ka kādam ir vajadzīga mana palīdzība? Vai visos cilvēkos cenšos saskatīt brāli un māsu, kurus man ir jāmīl? – jautāja pāvests. Svētdien, 12. maijā Svētā Pētera laukumā Francisks pirmo reizi vadīja kanonizācijas svinības, pasludinot par par svētiem Itālijas, Kolumbijas un Meksikas ticīgos. Francisks iecēla svēto kārtā Antonio Primaldo un viņa biedrus, piecpadsmitā gadsimta mocekļus, kā arī Lauru Montoja Upegvi (1874-1949) no Kolumbijas un Mariju Gvadalupe Garsiju Savalu (1878-1963) no Meksikas, kuras divdesmitā gadsimta pirmajā pusē pašaizliedzīgi kalpoja slimniekiem un trūkumcietējiem. Viņas ir reliģisku kongregāciju dibinātājas. Astoņi simti mocekļi atdeva savas dzīvības par ticību Kristum XV gadsimta beigās.

1480. gada augustā turku musulmaņi okupēja Otranto pilsētu, Itālijas dienvidos. Iebrucēji apcietināja visus vīriešus no piecpadsmit gadu vecuma, pieprasot pāriet islāma ticība. Tad namdaris Antonio Primaldo visas grupas vārdā paziņoja, ka labāk mirt nekā atteikties no savas ticības. Viņš pirmais atdeva dzīvību par Kristu. Pēc tam galvas tika nocirstas arī pārējiem. Ekzekūcija notika pakalna virsotnē. Mocekļu mirstīgās atliekas netika aiztiktas veselu gadu, kamēr kristiešiem izdevās atbrīvot pilsētu no turku uzbrucējiem. Otranto iedzīvotāji spontāni sāka viņus godināt kā svētos. XVIII gadsimta vidū, 1771. gadā, pāvests Klemens XII atjaunoja no senseniem laikiem esošo svētuma kultu. 1980. gada 5. oktobrī svētīgais Jānis Pāvils II apmeklēja Otranto, lai atzīmētu Antonio Primaldo un viņa biedru moceklības 500. gadskārtu. 2007. gadā Benedikts XVI parakstīja dekrētu, apstiprinot kristīgo laju moceklību. 2011. gadā Kononizācijas kongregācijas ārstu komisija, pēc ilgas un rūpīgas izpētes, apstiprināja kādas sievietes izdziedināšanu caur Otranto mocekļu aizbildniecību. Viņai bija vēža slimība pēdējā stadijā. 2012. gada 20. decembrī Benedikts XVI atļāva kongregācijai publicēt dekrētu par brīnuma autentiskumu, bet šī gada 11. februārī paziņoja, ka kanonizācijas svinības notiks 12. maijā.

„Kur viņi ņēma spēkus būt uzticīgiem līdz galam? – jautāja Francisks. – Tieši ticībā, kas palīdz skatīties tālāk pār mūsu cilvēciskajiem ierobežojumiem un šīs zemes dzīves robežām. Ticība palīdz kontemplēt «atvērtās debesis», kā to saka svētais Stefans, kā arī Jēzu Kristu, kas sēž pie Tēva labās rokas. Dārgie draugi, stiprināsim mums dāvāto ticību, atjaunosim savu uzticību Kungam, īpaši grūtību un pārbaudījumu brīžos. Godinot Otranto mocekļus, lūgsim Dievu, lai palīdz visiem kristiešiem, it īpaši tiem, kuri šodien cieš vardarbību un vajāšanas. Lai viņi spētu saglabāt uzticību un ļaunumam atbildētu ar labo” – piebilda pāvests.

Francisks pasludināja par svētām arī divas svētīgās, kuras dzīvoja XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā. Kolumbiešu māsa Laura Montoja Upegvi nodibināja Bezvainīgās Marijas misionāru un svētās Katrīnas no Sjēnas māsu kongregāciju. Viņa bija Kolumbijas iezemiešu apustule un mistiķe, kura kontemplēja Dieva atspulgu dabā, īpaši skaistajos Andu kalnu mežos.

Laura dzimusi 1874. gada 26. maijā Jeriko, Kolumbijā. Viņas tēvs krita pilsoņu karā, aizstāvot katoļu ticību un savu dzimteni. Laurai tad bija divi gadi. Vientuļajai mātei ar trīs bērniem tika konfiscēta visa iedzīve. Nelaimīgā ģimene apmetās pie radiniekiem. Sešpadsmit gadu vecumā Laura uzsāka mācības Medelinas skolā, kas sagatavoja nākamos pedagogus. Darbs skolā bija viņas galvenais ienākumu avots. Kļuva par izcilu skolotāju. Viņa daudz lūdzās un visas grūtības pieņēma kā upuri, ko salika Jēzum. Lūgšana un askētiskā dzīve palīdzēja viņai sasniegt mistiskās dzīves augstumus. Darbs skolā ļāva viņai iepazīt arī Kolumbijas iezemiešu smago situāciju un viņu reliģisko ignoranci. Laura vēlējās kaut ko darīt viņu labā. Viņa vēlējās veikt lielu misiju darbu, lai sludinātu Evaņģēlija vēsti visiem cilvēkiem.

1914. gadā, pēc bīskapa Maksimiliāna Krespas ieteikuma, svētā Laura nodibināja sieviešu kongregāciju, kas nes Dievmātes un svētās Katrīnas no Sjēnas vārdu. 5. maijā Laura kopā ar piecām māsām devās pirmajā misionārajā ceļojumā pie iezemiešiem. Viņas nolēma dzīvot tā kā dzīvoja viņi: nabadzībā, vienkāršībā un saskaņā ar viņu tradīcījām, lai šādā veidā varētu sasniegt viņu sirdis, un līdz ar to pārvarēt rasu diskriminācijas barjeras, kas sašķēla Kolumbijas sabiedrību.

Uz šo novatorisko darbību ar aizdomām raudzījās gan kolumbiešu garīdzniecība, gan visa sabiedrība. Taču ar paklausību, pazemību un izturību Laura un viņas māsas pierādīja savu nodomu patiesīgumu un ar laiku atguva Baznīcas uzticību. Kongregācijas dibinātāja mācīja māsas meklēt Dievu vidē, kurā dzīvo: Andu kalnu mežos. Svētā centās stiprināt viņās apustulisko dedzību, lai vestu visus cilvēkus pie Dieva. Savas dzīves pēdējos deviņus gadus Laura pārvietojās invalīdu ratiņkrēslā. Neraugoties uz smago slimību, viņa nepārtrauca misionāro darbību. Pašaizliedzīgi vadīja kongregāciju, izsūtot misionāres pa visu valsti un arī ārpus tās robežām. Laura nomira 1949. gada 21. oktobrī Medelinā. Viņas nāves brīdī kongregācijā bija 467 māsas, kuras strādāja trīs valstīs. Šodien misionāres strādā Amerikas, Āfrikas un Eiropas 19 valstīs.

Savukārt meksikāņu māsa Marija Gvadalupe Garsija Savala nodibināja svētās Marijas Margaritas un Nabadzīgo kalpoņu kongregāciju. 23 gadu vecumā viņa saderinājās, bet, sajutusi Kunga aicinājumu, atteicās no ģimenes dzīves. Marija Gvadalupe strādāja vietējā slimnīcā, aprūpējot visnabadzīgākos un slimniekus. Ar sava bikstēva atbalstu, nodibināja māsu kongregāciju. Meksikas pilsoņu kara laikā viņa drosmīgi slēpa vajātos priesterus, tai skaitā Gvadalaharas arhibīskapu. Māsa bieži atkārtoja: «Mīlestība līdz veltīšanās robežām un uzticība līdz pat nāvei». Šodien kanonizētā Marija Gvadalupe Garsija Zavala nomira 85 gadu vecumā. 2004. gada 25. aprīlī Svētā Pētera laukumā pāvests Jānis Pāvils II pasludināja viņu par svētīgu.

Kanonizācijas svinībās piedalījās Kolumbijas prezidents Huans Manule Santoss Kalderons un viņa vadītā delegācija, Itālijas Tieslietu ministre Anna Marija Kančelieri un Meksikas Tieslietu ministrijas Reliģijas departamenta vadītājs Roberto Herrera Mena un citas amatpersonas.

Dievkalpojuma noslēgumā pāvests aicināja veltīt lielāku uzmanību dzīvības aizstāvēšanai no ieņemšanas brīža līdz pat dabiskai nāvei. Svētdienas pusdienlaikā Svētā Pētera laukumā kanonizācijas svinību dalībniekiem pievienojās vairāk nekā 40 tūkstoši dzīvības aizstāvju rīkotā gājiena dalībnieki. Francisks atgādināja, ka svētdien Itālijas draudzēs notika Dzīvības Foruma rīkotā parakstu vākšanas akcija iniciatīvas „Viens no mums” atbalstam. Runa ir par dzīvības aizstāvēšanu no ieņemšanas brīža. Īpašs notikums būs «Evagelium Vitae» diena, kas norisināsies no 15. līdz 16. jūnijam Vatikānā. Tas ir viens no Ticības gadā paredzētajiem pasākumiem.

S. Krivteža / VR


Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta