Krustaceļš Romas Kolizejā

Lielās piektdienas vakarā pāvests Francisks vadīja Krustaceļu Romas Kolizejā. Šogad Krustaceļa pārdomās tiek izcelts Tuvo Austrumu reģiona jauniešu dramatiskais liktenis. Pēc Benedikta XVI lūguma tās sagatavojuši jaunieši no Libānas maronītu patriarha kardināla Bešara Butrosa Rai vadībā. Šis fakts ir aicinājums visai Baznīcai lūgties par Tuvo Austrumu kristiešiem.

IEVADS

«Kāds piesteidzās un, ceļos pret Viņu nometies, lūdza Viņu: “Labais Mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvi?”» (Mk 10,17). Jēzus, ejot Krusta ceļu, atbildēja uz šo jautājumu, kas deg mūsu patības dziļumos. Pielūdzam Tevi, Kungs, uz šī ceļa, ko Tu pirmais esi veicis un tā beigās «savu krustu padarīji par tiltu uz nāvi, lai cilvēki varētu pāriet no nāves uz Dzīvības valstību» (Svētais Efrems no Siras, homīlija).

Aicinājums sekot Tev attiecas uz visiem cilvēkiem, īpaši jauniešiem un tiem, kuri cieš nesaskaņas, karus, netaisnību; un kuri cenšas savu brāļu vidū būt par cerības zīmēm un miera veidotājiem. Ar mīlestību noliekam Tavā priekšā mūsu ciešanas, vēršot savus skatienus un savas sirdis uz Tavu Svēto Krustu un, paļāvībā Tavam apsolījumam, Tevi lūdzam: «Svētīgs ir mūsu Pestītājs, kas ar savu nāvi ir devis mums dzīvību. Ak, Pestītāj, īsteno mūsos Tavas pestīšanas noslēpumu, caur Tavām ciešanām, Tavu nāvi un augšāmcelšanos» (Maronītu liturģija).

Pirmā apcere
Jēzus notiesāts uz nāvi


No Marka evaņģēlija (15, 12-13.15)

Bet Pilāts atkal uzrunāja viņus un sacīja: «Ko tad jūs vēlaties, lai es daru ar jūdu Ķēniņu?» Bet tie atkal kliedza: «Sit Viņu krustā!» Bet Pilāts, vēlēdamies ļaudīm iztapt, atlaida tiem Barbaru, bet Jēzu šaustīja un nodeva, lai Viņu sistu krustā.

Jēzum Pilāta priekšā, kuram bija vara, vajadzēja saņemt attaisnošanu. Pilātam piederēja vara atzīt, ka Jēzus ir nevainīgs, un Viņu atbrīvot. Taču romiešu pārvaldnieks izvēlējās sekot savu personīgo interešu loģikai un saliecās politiskā un sociālā spiediena rezultātā. Viņš notiesāja nevainīgo, lai izpatiktu pūlim. Viņš nerīkojās saskaņā ar patiesību. Kaut arī zināja, ka Jēzus ir nevainīgs, tomēr nodeva Viņu krusta mokām … un pats mazgāja rokas.

Mūsdienu pasaulē ir daudz «Pilātu», kuriem pieder vara, un kuri to izmanto, lai kalpotu stiprākajiem. Daudz ir tādu, kuri, būdami vāji un mazdūšīgi šo varas strāvojumu priekšā, izmanto savu autoritāti netaisnības darīšanai, bradā cilvēka cieņu un pārkāpj viņa tiesības uz dzīvību.

Kungs Jēzu, nepieļauj,
ka mēs piederētu netaisnīgo pulkam.
Nepieļauj, lai stiprie
tīksminās ļaunumā, netaisnībā un despotismā.
Nepieļauj,
ka netaisnība vestu nevainīgos
izmisumā un nāvē.
Stiprini viņus cerībā
un apgaismo to sirdsapziņu,
kuriem pieder vara šajā pasaulē,
lai viņi valdītu taisnīgi.
Amen.

Otrā apcere
Jēzum uzliek krustu

No Marka evaņģēlija (15, 20)

Un tie, kad bija Viņu izsmējuši, novilka Viņam purpura drānas un ietērpa to Viņa paša drānās, un veda Viņu, lai Viņu sistu krustā.

Jēzus Kristus stāv karavīru priekšā, kuri domā, ka viņiem pieder visa vara pār Viņu. Taču Viņš ir tas, caur kuru «viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas radīts» (Jņ 1, 3). Cilvēks visos laikos domā, ka var ieņemt Dieva vietu un pats noteikt, kas ir labs, un kas ir ļauns (sal. Rad 3, 5), neņemot vērā savu Radītāju un Pestītāju. Cilvēks uzskata sevi par visvarenu un spējīgu izslēgt Dievu no savas un savu tuvāko dzīves. To viņš dara prāta, varas un naudas vārdā.

Šodien pasaule joprojām saliecas zem tādu strāvojumu jūga, kas cenšas izslēgt Dievu no cilvēka dzīves. Tas, piemēram, ir aklais laicisms, kas apslāpē ticības un morāles vērtības cilvēka iedomātas aizstāvēšanās vārdā; tāds, piemēram, ir varmācīgais fundamentālisms, kas it kā aizstāv reliģiskās vērtības (sal. Apustuliskais pamudinājums Ecclesia in Medio Oriente, 29).

Kungs Jēzu, Tu, kurš pieņēmi pazemojumu
un kļuvi līdzīgs vājajiem,
uzticam Tev visus cilvēkus
un visas pazemotās un ciešanu skartās tautas,
īpaši moceklības skartās Austrumu tautas.
Dod, lai Tevī viņām būtu spēks kopā ar Tevi nest
savu cerības krustu.
Mēs ieliekam Tavās rokās visus, kuri ir pazuduši,
lai viņi, pateicoties Tev,
atrod patiesību un mīlestību.
Amen.

Trešā apcere
Jēzus pirmo reizi pakrīt zem krusta

No pravieša Isaja grāmatas (53, 5)

Viņš tika caurdurts mūsu grēku dēļ un samalts mūsu vainas dēļ. Uz Viņa krita sods, kas nesa mums pestīšanu, un Viņa brūcēs esam dziedināti.

Lūk, tas, kura dievišķajā rokā, ir debesu spīdekļi, un kura priekšā trīc debesu spēki, nemaz neaizstāvoties, nokrīt zemē zem smagā krusta jūga. Tas, kurš nesa pasaulei mieru, mūsu grēku ievainots, krīt zem mūsu vainu smaguma.

«Skatieties, ticīgie, uz mūsu Pestītāju, kurš turpina ceļu uz Kalvāriju. Viņš ir rūgtu ciešanu nospiests. Viņu pamet spēki. Iesim skatīties šo neticamo notikumu, kas pārsniedz mūsu sapratni, un ko ir grūti aprakstīt. Zemes pamati tika satricināti un briesmīgas bailes pārņēma visus klātesošos, kad viņu Radītājs un Dievs tika nospiests zem krusta smaguma un ļāva sevi vest uz nāvi. To Viņš darīja aiz mīlestības pret visu cilvēci» (Kaldiešu liturģija).

Kungs Jēzu, pieceļ mūs no mūsu kritieniem,
atved atpakaļ mūsu nomaldījušos garu
savas Patiesības ostā.
Neļauj, ka cilvēka prāts,
ko radīji sev, apmierinātos ar daļējām
zinātnes un tehnoloģijas patiesībām,
un neuzstādītu būtiskos jautājumus
par dzīves un eksistences jēgu.
(Sal. Apustuliskā vēstule Porta fidei, 12).
Palīdzi, Kungs,
mums atvērties Tava Svētā Gara darbībai,
lai tiekam vesti uz Patiesības pilnību.
Amen.

Ceturtā apcere
Jēzus satiek savu Māti

No Lūkasa Evaņģēlija (2, 34-35.51b)

Simeons svētīja viņus un sacīja Marijai, Viņa mātei: «Lūk, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Israēlī un par zīmi, kam pretī runās. Un tavas pašas dvēseli pārdurs zobens, lai atklātos daudzu siržu domas». Viņa māte glabāja visus šos vārdus savā sirdī.

Nesdams cilvēces krustu, Jēzus, ievainots un cietošs, satiek savu māti un, viņas sejā, visu cilvēci. Marija, Dieva Māte, bija pirmā Skolotāja mācekle. Pieņemot eņģeļa sludinājumu, pirmo reizi viņa satikās ar iemiesoto Vārdu un kļuva par dzīvā Dieva templi. Satikās ar Viņu vēl neizprotot, kā debesu un zemes Radītājs ir izvēlējies meiteni, trauslu būtni, lai šādā veidā taptu cilvēks. Satikās Viņa vaiga nepārtrauktos meklējumos, sirds klusumā un Vārda meditācijās. Domāja, ka viņa ir tā, kas meklē Viņu, bet patiesībā, Viņš bija tas, kurš meklēja viņu. Tagad, kad nes krustu, satiek viņu.

Jēzus cieš, redzot savu māti ciešam, un Marija cieš, redzot ciešam savu Dēlu. Taču no šīm kopīgām ciešanām dzimst jauna cilvēce. «Salam, Tev! Mēs Tevi lūdzam, ak, svētā un godības pilnā Jaunava uz mūžiem, Dieva Māte, Kristus Māte. Liec, lai mūsu lūgšana paceļas pie Tava mīļotā Dēla, lai Viņš piedotu mūsu grēkus» (Theotokion no koptu Orologion, Al-Aghbia 37).

Kungs Jēzu,
arī mēs savās ģimenēs pieredzam ciešanas,
ko vecāki nodara saviem bērniem un bērni saviem vecākiem.
Kungs, dari, lai šajos grūtajos laikos,
mūsu ģimenes ir Tavas klātbūtnes vietas,
lai mūsu ciešanas pārvēršas priekā.
Esi mūsu ģimenēm atbalsts un dari,
lai tās kļūst par mīlestības, miera un saskaņas oāzēm,
sekojot svētās Ģimenes no Nācaretes piemēram. Amen.

Piektā apcere
Sīmanis no Ķirēnes palīdz Jēzum nest krustu

No Lūkasa Evaņģēlija (23, 26)

Kad Viņu veda, tie aizturēja kādu Sīmani no Ķirēnes, kas nāca no laukiem, un uzlika viņam krustu, lai nestu to Jēzum pakaļ.

Jēzus tikšanās ar Sīmani no Ķirēnes ir klusa tikšanās, kas ir kā dzīves lekcija: Dievs negrib ciešanas un nepieņem ļaunumu. Tas attiecas arī uz cilvēku. Tomēr ticībā pieņemtas ciešanas kļūst par pestīšanas ceļu. Arī mēs pieņemsim, tāpat kā Jēzus, un palīdzēsim tās nest, tāpat kā Sīmanis no Ķirēnes.

Kungs Jēzu, Tu iesaistīji cilvēku Tava krusta nešanā. Tu aicini mūs dalīties Tavās ciešanās. Sīmanis no Ķirēnes līdzinās mums un māca mūs pieņemt krustu, ko sastopam savas dzīves ceļā. Sekojot Tavam piemēram, Kungs, šodien arī mēs nesam ciešanu un slimību krustu, ko pieņemam, jo Tu esi kopā ar mums. Tas var pienaglot pie krēsla, bet nevar aizliegt sapņot, var aptumšot skatienu, bet nevar ievainot sirdsapziņu, var darīt kurlas ausis, bet nevar aizliegt klausīties, var aizsiet mēli, bet nevar dzesēt slāpes pēc patiesības, var nospiest dvēseli, bet nevar atņemt brīvību.

Kungs,
mēs gribam būt Tavi mācekļi,
lai nestu Tavu krustu katru dienu;
un to nesīsim ar prieku un cerību, jo Tu to nes kopā ar mums,
jo Tu uzvarēji nāvi mūsu dēļ.
Pateicamies, Kungs, par katru slimu un cietošu cilvēku,
kurš spēj būt Tavas mīlestības liecinieks,
par katru «Sīmani no Ķirēnes», ko Tu noliec mūsu dzīves ceļā. Amen.

Sestā apcere
Veronika noslauka Kungam Jēzum vaigu

No Psalmu grāmatas (27, 8-9)

Mana sirds turas pie Tava vārda: «Meklējiet manu vaigu!» Es meklēju, Kungs, Tavu vaigu. Neapslēp no manis savu vaigu un neatstum savu kalpu dusmās – Tu esi mans palīgs! Neatmet mani un neatstāj mani, Tu Dievs, mans Pestītājs.

Veronika Tevi meklēja pūlī. Viņa Tevi meklēja un arī atrada. Tad, kad Tavas ciešanas sasniedza kulmināciju, viņa gribēja tās remdēt, ar sviedrautu noslaukot Tavu vaigu. Šajā niecīgajā žestā izpaudās visa viņas mīlestība pret Tevi un visa viņas ticība uz Tevi. Šis žests iespiedās mūsu kristīgās tradīcijas atmiņā.

Kungs Jēzu, mēs meklējam Tavu vaigu. Veronika atgādina mums, ka Tu esi klātesošs katrā, kurš cieš un iet Golgātas ceļu. Kungs, palīdzi mums atrast Tevi nabagos, kuri ir Tavi mazie brāļi, lai noslaucītu raudošo asaras, rūpētos par cietējiem un atbalstītu vājos.
Kungs, Tu mums māci,
ka ievainotais un aizmirstais cilvēks
nezaudē ne savu vērtību, ne cieņu.
Viņš ir Tavas pasaulē apslēptās klātbūtnes zīme.
Palīdzi mums noslaucīt no viņa vaiga
nabadzības un netaisnības traipus,
lai tajā atklājas un atspīd
Tavs attēls.

Lūgsimies par tiem, kuri meklē Tavu Vaigu
un atrod to bezpajumtniekos,
nabadzīgajos un bērnos, kuri tiek pakļauti vardarbībai un izmantošanai.
Amen.

Septītā apcere
Jēzus otro reizi pakrīt zem krusta

No Psalmu grāmatas (22, 8. 12)

Visi, kas mani redz, nievā mani, savelk lūpas un krata galvu. Neesi tālu no manis, jo izbailes ir visapkārt, esi man tuvu, jo nav neviena, kas palīdz!
Jēzus ir viens pats zem iekšējās un ārējās krusta nastas. Kad ļaunuma nasta ir pārāk liela un liekas, ka netaisnībai un vardarbībai vairs nav robežu, tad cilvēks pakrīt. Taču Viņš, būdams pilns bezgalīgas paļāvības uz savu Tēvu, ceļas augšā otru reizi. Cilvēki Viņu pamet likteņa varā, bet Gara spēks ceļ Viņu augšā. Jēzus pilnībā pieņem sava Tēva gribu. Viņš vienojas Tēva mīlestībā, kuras spēkā var panākt visu.

Kungs Jēzu, Tavā otrajā kritienā, saskatām daudzas mūsu pašu situācijas,
kurām, liekas, nav izejas. Starp tām ir tādas, kuru cēlonis ir aizspriedumi un naids,
kas nocietina mūsu sirdis un noved pie reliģiskajiem konfliktiem.

Apgaismo mūsu sirdsapziņas,
lai mēs, neskatoties uz «cilvēciskajām un reliģiskajām domstarpībām»,
saskatītu, ka «patiesības stars apgaismo visus cilvēkus»,
kas ir aicināti iet kopā, respektējot reliģisko brīvību,
pretī patiesībai, kuras avots ir vienīgi Dievs.
Tādā veidā daudzas reliģijas varēs «sadarboties, lai kalpotu kopējam labumam,
veicinātu katras personas attīstību un celtu sabiedrību»
(Apustuliskais pamudinājums Ecclesia in Medio Oriente, 27-28).

Nāc, Svētais Gars, mierināt un stiprināt kristiešus, īpaši tos, kuri dzīvo Tuvajos Austrumos, lai viņi, vienoti ar Kristu un dzīvodami zemē, ko plosa netaisnība un konflikti, būtu Viņa visaptverošās mīlestības liecinieki. Amen.

Astotā apcere
Jēzus satiek raudošās Jeruzalemes sievietes

No Lūkasa evaņģēlija (23, 27-28)

Bet Viņam sekoja liels pulks ļaužu un sieviešu, kas Viņu apraudāja un nožēloja. Bet Jēzus, pagriezies pret tām, sacīja: Jeruzalemes meitas, neraudiet par mani, bet raudiet pašas sevis un savu bērnu dēļ!

Ceļā uz Kalvāriju Kungs satiek Jeruzalemes sievietes. Šīs sievietes apraud Kunga ciešanas tā, it kā nebūtu cerības. Krustā viņas redz tikai koku kā ļaunuma zīmi (sal. Atk. 21, 23). Taču Kungs gribēja, lai krusts būtu atpestīšanas un glābšanas līdzeklis. Caur ciešanām un piesišanu krustā, Jēzus atdod savu dzīvību daudzo atpestīšanai. Tādā veidā Viņš atvieglo visu to ciešanas, kuri ir nospiesti, un mierina noskumušos. Viņš noslaucīja Jeruzalemes sieviešu asaras un atvēra acis, lai viņas saskatītu patiesību par Lieldienu noslēpumu.

Mūsu pasaule ir pilna ar noskumušām un smagas nastas nospiestām mātēm, un sievietēm, kuru cieņa ir ievainota, kuras ir diskriminētas, kurām ir nodarīta netaisnība un sagādātas lielas ciešanas (sal. Apustuliskais pamudinājums Ecclesia in Medio Oriente, 60). Ak, cietošais Kristu, esi viņu mierinājums un viņu brūču dziedinātājs.

Kungs Jēzu, ar Tavu iemiesošanos Marijas klēpī,
kura ir «svētīta starp sievietēm» (Lk 1, 42).
Tu atjaunoji katras sievietes cieņu.
Ar Iemiesošanos apvienoji cilvēku cilti (sal. Gal 3, 26-28).

Kungs, lai mūsu sirdis ilgojas satikties ar Tevi.
Lai mūsu dzīves ciešanu iezīmētais ceļš
vienmēr ir cerības ceļš,
kuru ejam kopā ar Tevi un pie Tevis,
kurš esi mūsu patvērums
un mūsu pestīšana.
Amen.

Devītā apcere
Jēzus trešo reizi pakrīt zem krusta

Lasījums no svētā Pāvila Otrās vēstules korintiešiem 5, 14-15

Kristus mīlestība mūs skubina, kad apdomājam to: ja viens miris par visiem, tad visi esam miruši. Bet par visiem nomira Kristus, lai tie, kas dzīvo, nedzīvotu vairs sev, bet Tam, kas par viņiem nomira un augšāmcēlās.

Jēzus trešo reizi pakrīt zem mūsu grēku smagā krusta. Viņš trešo reizi cenšas piecelties, lai, saņēmis visus atlikušos spēkus, turpinātu ceļu uz Golgātu. Viņš neļaujas sadragāšanai un atmet pakļaušanos kārdinājumam. Jau no savas Iemiesošanās brīža Jēzus nes cilvēka grēka un ciešanu krustu. Viņš ir pilnībā un uz mūžiem pieņēmis cilvēka dabu, liecinot cilvēkiem, ka uzvara ir iespējama un Dieva pieņemto bērnu ceļš ir atvērts.

Kungs, Jēzu, Baznīca, kas dzimusi no Tavas atvērtās Sirds,
ir nospiesta zem nesaskaņu krusta,
kas attālina kristiešus vienu no otra
un vienotības, ko Tu lūdzi par viņiem.
Tie nepilda Tavu lūgumu, «lai visi būtu vienoti» (Jņ 17,21)
kā Tu esi vienots ar Tēvu.
Šis krusts ar savu smagumu nospiež
viņu dzīvi un viņu kopīgo liecību.
Kungs, dāvā mums gudrību un pazemību,
lai mēs spētu piecelties un turpināt ceļu uz vienotību
patiesībā un mīlestībā, nepakļaujoties kārdinājumam domstarpību priekšā
atsaukties tikai uz cilvēciskiem kritērijiem, personiskām vai grupu interesēm
(sal. Apustuliskais pamudinājums Ecclesia in Madio Oriente, 11).
Palīdzi atteikties no nesaskaņu mentalitātes,
lai «Kristus krusts nezaudētu savu ietekmi» (1. Kor 1,17).
Amen.

Desmitā apcere
Jēzum novelk drēbes

Lasījums no Psalmu grāmatas 22, 19

Savā starpā viņi sadala manas drēbes un met kauliņus par manu apģērbu.

Kungs Jēzu, laikiem piepildoties, Tu no jauna ietērpi mūsu cilvēcību, un tagad Tu, kura «tērpa malas piepildīja svētnīcu» (Is 6,1), staigā mūsu vidū. Tie, kuri pieskaras Tavam tērpam, top dziedināti. Bet Tev, Kungs, tika novilkts arī šis apģērbs. Mēs Tev nozagām apģērbu un Tu mums devi arī savu tuniku (sal. Mt 5,40). Ļāvi, ka tiek saplēsts Tavas miesas plīvurs, lai mēs atkal varētu dzīvot Tēva klātbūtnē ( sal. Eb 10,19-20).

Domājām, ka varam realizēt paši sevi, neatkarīgi no Tevis (sal. Rad 3,4-7). Un esam palikuši kaili. Tomēr savā bezgalīgajā mīlestībā Tu esi mums atgriezis Dieva bērnu cieņu un svētdarošo žēlastību. Dāvā, Kungs, Austrumu Baznīcu dēliem – dažādu grūtību un vajāšanu aplaupītiem un emigrācijas novājinātiem – drosmi palikt savās zemēs un sludināt Labo Vēsti.

Ak, Jēzu, cilvēka Dēls,
Tavā kailumā atklājam jaunu radību,
kas augšāmcēlusies no mirušajiem.
Norauj no mums aizsegu, kas šķir mūs no Dieva,
lai ietērptos Tavā dievišķajā klātbūtnē.
Palīdzi mums pārvarēt bailes dažādu dzīves notikumu priekšā,
kas mūs atkailina un pazemo, un Kristībā kļūt par jaunu cilvēku,
lai sludinātu Labo Vēsti, sludinot, ka Tu esi vienīgais patiesais Dievs,
kas vada vēstures gaitas.
Amen.

Vienpadsmitā apcere
Jēzus tiek piesists krustā

No Jāņa evaņģēlija (19, 16a. 19)

Tad viņš atdeva tiem Viņu krustā sišanai. Bet Pilāts uzrakstīja arī uzrakstu un uzlika krustā. Un uzrakstīts bija: «Jēzus Nācarietis, jūdu Ķēniņš».

Lūk, gaidītais Mesija, pakārts pie krusta koka starp diviem laupītājiem. Divas rokas, kas svētīja cilvēci, ir caurdurtas. Divas kājas, kas pārstaigāja šo zemi, lai sludinātu Labo Vēsti, karājas starp debesīm un zemi. Mīlestības pilnās acis, kas ar vienu skatienu dziedināja slimos un piedeva mums mūsu grēkus, raugās vairs tikai uz Debesīm. Kungs Jēzu, mūsu grēku dēļ Tu tiki piesists krustā. Tu lūdz Dievu Tēvu un aizbildini par cilvēci. Katrs āmura sitiens atskan kā Tavas ziedotās sirds puksts.

Cik skaistas Kalvārijas kalnā ir tā kājas, kurš pārstaigāja pasauli, lai sludinātu pestīšanas Labo Vēsti. Tava Mīlestība, Jēzu, piepildīja pasauli. Tavas caurdurtās rokas ir vieta, kur nemiera brīdī varam rast patvērumu. Tās mūs pieņem katrreiz,
kad mums draud briesmas iekrist grēka bezdibenī, un caur Tavām rētām mēs saņemam dziedināšanu un piedošanu.

Ak, Jēzu,
mēs lūdzam Tevi par visiem jauniešiem,
kurus nospiež izmisums.
Lūdzam par jauniešiem, kuri ir narkotiku,
sektu un izvirtības upuri.
Atbrīvo viņus no viņu verdzības.
Lai viņi paceļ savas acis un pieņem Mīlestību, un
Tevī atklāj savu laimi. Dāvā viņiem pestīšanu,
jo Tu esi mūsu Glābējs.
Amen.

Divpadsmitā apcere
Jēzus mirst pie krusta

No Lūkasa evaņģēlija (23, 46)

Un Jēzus sauca skaļā balsī, sacīdams: «Tēvs, Tavās rokās es nododu savu garu! Un Viņš, to teikdams, izdvesa garu».

No krusta augstuma atskan sauciens. Tas ir pamestības nāves brīdī sauciens, paļāvības ciešanās sauciens, jaunas dzīvības, kas nāk pasaulē, sauciens. Lūk, te Tu esi, pakārts pie Dzīvības Koka; Tu, kas atdod savu garu Tēva rokās; Tu, kurš dāvā dzīvību pārpilnībā un atjauno visu radību. Arī mums šodien nākas pārvarēt šīs pasaules izaicinājumus. Mēs jūtam, ka rūpju virpulis rauj mūs atvarā un iedragā mūsu paļāvību. Dod, Kungs, spēku, lai mēs skaidri apzinātos, ka nekāda nāve nespēs mūs uzvarēt kamēr vien mēs mierīgi dusēsim tā rokās, kurš mūs veidoja, un kuras mūs vienmēr atbalsta un pavada.

Lai katrs no mums varētu iesaukties:
«Vakar es biju kopā ar Kristu piesists krustā,
bet šodien esmu ar Viņu pagodināts.
Vakar es biju ar Viņu miris,
bet šodien ar Viņu dzīvoju.
Vakar biju ar Viņu apbedīts,
bet šodien esmu ar Viņu augšāmcēlies».
(Gregors no Nazianses).

Mūsu nakšu tumsā
mēs Tevi kontemplējam.
Māci mūs vērsties pie Visaugstākā,
pie Tava debesu Tēva.

Šodien lūgsimies,
lai visi, kuri atbalsta un veicina abortus
apzinās, ka mīlestība var būt tikai dzīvības avots.
Domāsim arī par eitanāzijas atbalstītājiem
un tiem, kuri veicina tādus tehniskos paņēmienus,
ar kuriem cilvēka dzīvība tiek pakļauta briesmām.
Atver viņu sirdis, lai viņi iepazītu Tevi patiesībā un
iesaistās dzīvības un mīlestības civilizācijas veidošanā.
Amen.

Trīspadsmitā apcere
Jēzus tiek noņemts no krusta un atdots mātei

No Jāņa Evaņģēlija (19,26)

Jēzus, redzēdams māti un mācekli, ko Viņš mīlēja, stāvam, teica Savai mātei: «Sieviet, lūk, tavs dēls!» Pēc tam Viņš teica māceklim: «Lūk, tava māte!»

Kungs Jēzu, tie, kas Tevi mīl, ir tuvu Tev un saglabā ticību. Agonijas un nāves stundā, kad pasaule tic, ka uzvarēs ļaunums, ka apklusīs patiesības un mīlestības, taisnības un miera balss, viņu ticība nemazinās.

Ak, Marija, tavās rokās mēs atdodam savu zemi. «Cik skumji ir redzēt, kā šī svētītā zeme cieš savos dēlos, kuri niknumā plosās savā starpā, un mirst!» (Apustuliskais pamudinājums Ecclesia in Medio Oriente, 8). Liekas, ka nekas vairs nespēs izskaust ļaunumu, terorismu, slepkavības un naidu. «Ak, Jaunava, krusta priekšā uz kura Tavs Dēls izstiepa savas nevainīgās rokas mūsu pestīšanas dēļ, šodien nometamies ceļos un lūdzam: dāvā mums mieru» (Bizantiešu liturģija).

Lūgsimies par karu un vardarbības upuriem.
Šodien tie izposta daudzas Tuvo Austrumu zemes, un arī citas pasaules valstis. Lūgsimies, lai bēgļi un migranti varētu nekavējoties atgriezties un atgūt savas mājas un savas zemes.
Kungs, dari, lai nevainīgo upuru asinis kļūst par jauno sēklu,
kas Austrumu reģionā ienestu vairāk brālības, vairāk miera un vairāk taisnīguma, lai tas atgūtu savu spožo aicinājumu būt par civilizāciju, garīgo un cilvēcisko vērtību šūpuli.
Austrumu Zvaigzne, rādi mums Rītausmas atnākšanu! Amen.

Četrpadsmitā apcere
Jēzus tiek ielikts kapā

No Jāņa Evaņģēlija (19, 39-40)

Arī Nikodems atnāca, kas agrāk bija nācis pie Viņa naktī, un atnesa kādas simts mārciņas mirru un aleos maisījumu. Tad viņi paņēma Jēzus miesu un satina to audeklā kopā ar smaržām, kā tas bija parasts, jūdus apbedījot.

Nikodems saņem Kristus nedzīvo miesu, to saudzīgi aprūpē un ieliek kapā, kas atradās dārza vidū. Tas atgādina Radīšanas darbu. Jēzus ļauj sevi apbedīt, tāpat kā ļāva piesist sevi krustā, tādā pašā atstātībā, pilnībā «nodots» cilvēku rokās un pilnībā «vienots» ar viņiem līdz pat «miegam zem kapa plāksnes» (Sv. Gregors no Narekas).

Grūtību, sāpīgu notikumu un nāves akceptācija pieprasa no mums stipru cerību un dzīvu ticību. Kapa priekšā noliktais akmens tiks novelts, un sāksies jauna dzīve. Patiesi, «mēs Kristībā līdz ar Viņu esam apbedīti nāvei, lai kā Kristus caur Tēva godību, uzcēlās no miroņiem, tāpat arī mēs dzīvotu atjaunotajā dzīvē» (Rm 6,4).

Esam saņēmuši Dieva bērnu brīvību, lai vairs neatgrieztos verdzībā;
mums ir dāvāta dzīvības pilnība, lai mūs vairs nespētu apmierināt dzīve bez skaistuma, nozīmes un jēgas.
Kungs, Jēzu, palīdzi mums kļūt par gaismas bērniem, kuri nebaidās tumsas.
Tevi lūdzam šodien par visiem, kuri meklē dzīves jēgu un tiem,
kuri zaudējuši cerību, lai viņi ieticētu Tavai uzvarai pār grēku un nāvi. Amen.

tulk. S. Krivteža, J. Evertovskis


Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta