Francisks: "Sargāsim Kristu mūsu dzīvē, lai sargātu citus, lai sargātu radību!"

Dārgie brāļi un māsas!

Es pateicos Kungam par iespēju svinēt šo Pētera kalpojuma iesākuma Svēto Misi svētā Jāzepa – Jaunavas Marijas līgavaiņa un universālās Baznīcas aizbildņa, lielajos svētkos. Tā ir nozīmēm bagāta sakritība, jo šodien tā ir arī mana godājamā priekšgājēja vārda diena: esam kopā ar viņu mīlestības un cieņa pilnā lūgšanā.

Sirsnīgi sveicu brāļus kardinālus un bīskapus, priesterus, diakonus, mūkus un mūķenes un visus ticīgos lajus. Pateicos par citu Baznīcu un ekleziālo kopienu pārstāvju klātbūtni, kā arī ebreju kopienas un citu reliģiju pārstāvjiem. Ar sirsnīgu sveicienu vēršos arī pie valstu un valdību vadītājiem, daudzo pasaules valstu oficiālajām delegācijām un diplomātisko dienestu pārstāvjiem.

Evanģēlija lasījumā dzirdējām, ka «Jāzeps darīja tā, kā Kunga eņģelis bija viņam pavēlējis un ņēma savu līgavu pie sevis» (Mt 1,24). Šajos vārdos jau ir ietverta misija, kuru Dievs uztic Jāzepam – būt par «custos», sargu. Lai sargātu ko? Mariju un Jēzu, bet šī sargāšana izplešas pār Baznīcu, kā to uzsvēra svētīgais Jānis Pāvils II: «Svētais Jāzeps, tāpat kā viņš ar mīlestību rūpējās par Mariju un ar prieka pilnu apņemšanos sevi veltīja Jēzus Kristus audzināšanai, tā arī viņš glabā un sargā tās mistisko miesu, Baznīcu, kuras tēls un modelis ir Svētā Jaunava» (Ap. pamud. Redemptoris Custos, 1).

Kā īstenojas Jāzepa aizbildniecība? Diskrēti, pazemīgi, klusi, bet ar pastāvīgu klātbūtni un pilnīgu uzticību arī tad, ja nesaprot. Sākot ar laulības brīdi, līdz notikumam ar divpadsmitgadīgo Jēzu Jeruzalames templī, Jāzeps ar rūpēm un mīlestību seko viņiem katru mirkli. Viņš pavada savu sievu Mariju gan dzīves laimīgajos, gan smagajos brīžos – ceļojumā uz Betlemi, kad notiek tautas skaitīšana, trauksmes un prieka pilnajās dzemdību stundās, dramatiskajos brīžos, kad bēg uz Ēģipti, un bažu pilnajos dēla meklēšanas mirkļos Templī, un vēlāk – ikdienas dzīvē Nācaretes mājā, darbnīcā, kur viņš mācīja Jēzum amatu.

Kādā veidā Jāzeps izdzīvo savu aicinājumu būt Marijas, Jēzus, Baznīcas aizbildnim? Būdams nemitīgi uzmanīgs pret Dievu, atvērts Viņa zīmēm, gatavs īstenot Viņa nevis savus plānus. To Dievs prasa no Dāvida, kā dzirdējām pirmajā lasījumā: Dievs negrib cilvēka celtu māju, bet vēlas uzticību savam Vārdam, savam plānam. Dievs ir tas, kurš būvē māju, bet no dzīviem, Viņa Gara iezīmētiem, akmeņiem. Un Jāzeps ir «sargs», jo prot klausīties Dievu, ļaujas Viņa gribas vadībai un tieši tāpēc ir vēl uzmanīgāks pret personām, kas viņam ir uzticētas. Viņš spēj uzlūkot notikumus reāli, ir uzmanīgs pret visu, kas ir ap viņu, un spēj pieņemt atbilstošus lēmumus. Viņā, dārgie draugi, redzam jāatbild Dieva aicinājumam – ar atvērtību, gatavību, bet redzam arī to, kas ir kristīgā aicinājuma centrā – Kristus! Sargāsim Kristu mūsu dzīvē, lai sargātu citus, lai sargātu radību!

Aicinājums sargāt tomēr neattiecas tikai uz kristiešiem. Tam ir daudz plāšāka dimensija, tas attiecas uz visiem cilvēkiem. Sargāt visu radību, radības skaistumu, kā tas tiek pateikts Radīšanas grāmatā un kā to mums ir parādījis Asīzes Francisks: tas nozīmē cienīt katru Dieva radību un vidi, kurā dzīvojam. Tas ir aicinājums sargāt cilvēkus, rūpēties par visiem, par katru personu ar mīlestību, īpaši par bērniem, veciem cilvēkiem, un tiem, kas ir visvājākie un bieži vien atrodas tālu no mūsu sirds. Tas ir aicinājums rūpēties vienam par otru ģimenē: laulātie savstarpēji sargā viens par otru, pēc tam kā vecāki rūpējas par bērniem, un ar laiku arī bērni kļūst par savu vecāku sargātājiem. Tas nozīmē veidot patiesu draudzību, kurā uzticīgi sargājam viens otru, cienot un ievērojot labo. Tā ir atbildība, kas attiecas uz visiem. Esiet Dieva dāvanu sargātāji!

Bet tad, kad mazinās šī atbildība, kad nerūpējamies par radību un par brāļiem, izplatās iznīcība un nocietinās sirds. Diemžēl katrā vēstures laika posmā ir «Herodi», kas kaļ nāves plānus, grauj un apgāna vīrieša un sievietes tēlu.

Vēlos lūgt visus, kuri ieņem atbildīgus amatus ekonomikas, politikas un sociālajā jomā, kā arī visus labas gribas vīriešus un sievietes – būsim radības saargātāji, dabā ierakstītā Dieva plāna sargātāji, viens otra un vides sargātāji. Nepieļausim, lai iznīcības un nāves zīmes pavada šo mūsu pasaules ceļu! Bet, lai «sargātu», mums jārūpējas arī pašiem par sevi! Atcerēsimies, ka naids, skaudība, lepnība padara dzīvi netīru! Tāpēc sargāt nozīmē būt nomodā par savām jūtām, savu sirdi, jo tieši no turienes iznāk labie vai ļaunie nodomi, tie, kas rada, un tie, kas iznīcina! Mums nav jābaidās no labestības, nedz arī no mīļuma!

Šeit es vēlos vēl ko piebilst: lai uzņemtos rūpes un sargātu, ir nepieciešama labestība un ir jādzīvo ar mīļumu. Evanģēlijos svētais Jāzeps tiek aprakstīts kā stiprs, drosmīgs, strādīgs vīrs, bet viņa raksturā atklājam lielu maigumu, kas nav vājo tikums, bet gluži pretēji, iezīmē dvēseles drosmi, spēju būt uzmanīgam, līdzjūtīgam, patiesi atvērties citiem un spēt mīlēt. Mums nav jābaidās no labestības, no maiguma!

Šodien, šajos svētā Jāzepa svētkos, mēs svinam arī jaunā Romas bīskapa, Pētera pēcteča kalpojuma sākumu, kas ietver sevī arī varu. Protams, Jēzus Kristus ir dāvājis Pēterim varu, bet par kādu varu ir runa? Trīskāršam jautājumam, ko Jēzus uzdod Pēterim par mīlestību, seko trīskāršs aicinājums: gani manus jērus, gani manas avis. Nekad neaizmirsīsim, ka patiesa vara ir kalpojums un, ka arī pāvestam, lai īstenotu šo varu, ir arvien vairāk jāīsteno kalpojums, kas sasniedz savu spožo pilnību uz krusta. Viņam ir jāraugās uz svētā Jāzepa pazemīgo, konkrēto un ticībā bagāto kalpojumu, un tāpat kā viņam ir jāizstiepj rokas, lai sargātu visu Dieva tautu un ar mīlestību un maigumu jāuzņem visa cilvēce, īpaši visnabadzīgākos, visvājākos, vismazākos – tos, kurus Matejs piemin pēdējā tiesā par tuvākmīlestību: izsalkušos, izslāpušos, svešiniekus, kailos, slimos, apcietinātos (sk. Mt 25, 31-46). Tikai tas, kurš kalpo ar mīlestību, spēj sargāt!

Otrajā lasījumā svētais Pāvils runā par Ābrahamu, kurš «pretēji cerībai ticēja cerībai» (Rm 4, 18). Stiprs savā cerībā pretēji ikvienai cerībai! Arī šodien, brīžos, kad savelkas melni mākoņi, mums jāsaskata cerības gaismu un pašiem jāsniedz šo cerību. Sargāt radību, ikvienu vīrieti un sievieti ar mīlestības un maiguma skatienu nozīmē pavērt cerības apvārsni, nozīmē atklāt gaismas staru starp daudzajiem mākoņiem un nest cerības siltumu! Ticīgajam, mums kristiešiem, tāpat kā Ābrahamam un svētajam Jāzepam, cerībai, ko nesam, ir Dieva apvārsnis, kas ir atvērts Kristū, un balstīts klintī, kas ir Dievs.

Sargāt Jēzu ar Mariju, sargāt visu radību, sargāt ikvienu personu, īpaši visnabadzīgākos, sargāt mūs pašus – lūk, kalpojums, ko ir aicināts īstenot Romas bīskaps, bet tam ir aicināti arī visi, lai liktu atspīdēt cerības gaismai – sargāsim ar mīlestību to, ko Dievs mums ir dāvājis!

Lūdzu Jaunavas Marijas, svētā Jāzepa, svēto Pētera un Pāvila, svētā Franciska aizbildniecību, lai Svētais Gars pavada manu kalpojumu un jums visiem saku – lūdziet par mani! Amen.



Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta