Benedikta XVI pēdējā katehēze

Augsti godātie Brāļi Bīskapi un Priesteri!
Dārgie brāļi un māsas!

Pateicos jums, ka esat tik kuplā skaitā pulcējušies uz šo manu pēdējo vispārējo audienci. Pateicos jums no visas sirds! Esmu patiešām aizkustināts! Jo redzu dzīvu Baznīcu. Un domāju, ka mums jāpateicas arī Radītājam par šo skaisto laiku, ko Viņš mums dāvā šai ziemas dienā.

Tāpat kā apustulis Pāvils Bībeles tekstā, kuru noklausījāmies, arī es savā sirdī vispirms izjūtu vajadzību pateikties Dievam, kurš vada un liek augt Baznīcai; kurš sēj savu Vārdu un tādā veidā uztur ticību savā Tautā. Šai brīdī mans gars atveras un apskauj visu Baznīcu plašajā pasaulē. Pateicos Dievam par „vēstīm”, kuras saņēmu šajos Pētera kalpošanas gados un kuras liecināja par ticību uz Kungu Jēzu Kristu, un par to mīlestību, kas reāli cirkulē Baznīcas Miesā un liek tai dzīvot mīlestībā, un par cerību, kas mūs atver un orientē uz dzīves pilnību, uz Debesu tēviju.

Jūtu, ka visus nesu savā lūgšanā – šai brīdī, kas pieder Dievam – kurā iekļauju katru tikšanos, katru ceļojumu, katru pastorālo vizīti. Visu un visus iekļauju lūgšanā, lai veltītu tos Kungam: lai mēs tiktu piepildīti ar Viņa prāta atzīšanu visā garīgajā gudrībā un saprašanā, un lai mūsu dzīve būtu Dieva cienīga un Viņam visumā patīkama, nesot augļus visos labos darbos (sal. Kol 1,9-10).

Šai brīdī manī ir liela paļāvība, jo es zinu, mēs visi zinām, ka Evaņģēlija patiesības Vārds ir Baznīcas spēks, tās dzīve. Evaņģēlijs šķīsta un atjauno, nes augļus, ikkatrā vietā, kur ticīgo kopiena to klausās un pieņem Dieva žēlastību patiesībā un mīlestībā. Tāda ir mana pārliecība, tāds ir mana prieka pamats.

Pirms gandrīz astoņiem gadiem, 19. aprīlī, uzņemoties pildīt Pētera kalpojumu, man bija stingra pārliecība, kas mani vienmēr ir pavadījusi: pārliecība par to, ka Baznīca dzīvo no Dieva Vārda. Tai brīdī, kā jau daudzkārt esmu izteicies, manā sirdī skanēja vārdi: Kungs, kāpēc tu to no manis prasi un ko tu prasi? Tā ir smaga nasta, ko Tu liec uz maniem pleciem, bet, ja Tu to no manis prasi, Tavā vārdā iemetīšu tīklus, pārliecībā, ka Tu vadīsi mani ar visām manām vājībām. Pēc astoņiem gadiem varu apstiprināt, ka Kungs mani ir vadījis, ir bijis man tuvu, katru dienu es varēju izjust Viņa klātbūtni. Šajā Baznīcas ceļa posmā ir bijuši gan prieka un gaismas mirkļi, gan arī smagi brīži: esmu juties kā svētais Pēteris ar apustuļiem laivā uz Galilejas ezera. Kungs ir dāvājis mums saulainas un maigu vēsmu dienas, kurās loms bija bagātīgs, bet bija arī tādi brīži, kad ūdeņi bangojās un pūta pretvējš, līdzīgi kā tas ir bijis Baznīcas vēsturē, kad šķita, ka Kungs ir aizmidzis. Taču es vienmēr zināju, ka šajā laivā ir Kungs un vienmēr zināju, ka Baznīcas laiva nav mana, nav mūsu, bet gan Viņa. Un Kungs neļaus tai nogrimt: Tas ir Viņš, kas to vada, protams, caur Viņa izvēlētiem cilvēkiem, jo tā Viņš ir gribējis. Šāda pārliecība, ko nekas nevar aptumšot, man ir bijusi un ir joprojām. Un tāpēc šodien mana sirds ir pateicības pilna Dievam, jo Baznīcai un arī man nekad nav trūcis Viņa mierinājums, gaisma un mīlestība.

Ir Ticības gads, kuru es vēlējos pasludināt, lai stiprinātu tieši mūsu ticību Dievam laikā, kad Viņš aizvien vairāk šķiet nobīdīts otrajā plānā. Vēlos aicināt visus atjaunot stingru paļāvību uz Kungu, uzticēties Viņam kā bērniem Dieva rokās, pārliecībā, ka šīs rokas mūs vienmēr atbalstīs un tas mums dod spēku turpināt ceļu katru dienu, arī grūtībās. Es gribētu, lai ikviens justos Dieva, kas mums ir dāvājis savu Dēlu un mums atklājis savu bezgalīgo mīlestību, mīlēts. Gribētu, lai ikviens justu prieku būt kristietim. Kādā rīta lūgšanā ir vārdi: „Es pielūdzu Tevi, mans Dievs, un Tevi mīlu no visas sirds. Es pateicos Tev par to, ka esi mani radījis, ka esmu kristietis…” Jā, mēs priecājamies par ticības dāvanu; tas ir vislielākais dārgums, kuru neviens mums nevar atņemt! Pateiksimies Kungam par to ik dienas, lūgšanā un ar uzticīgu kristīgu dzīvi. Dievs mūs mīl, bet gaida, lai arī mēs Viņu mīlētu!

Bet šai brīdī vēlos pateikties ne tikai Dievam. Vadot Pētera laivu, pāvests nekad nav viens, kaut arī viņam ir vislielākā atbildība. Es nekad neesmu juties viens, nesot Pētera kalpojuma priekus un smagumu; Kungs ir licis man blakus daudzas personas, kuras mīlestībā uz Kungu un Baznīcu man ir palīdzējušas un bijušas man tuvas. Vispirms jūs, dārgie brāļi kardināli: jūsu gudrība, jūsu padomi, jūsu draudzība man bija ļoti svarīga; mani līdzstrādnieki, sākot ar Valsts sekretāru, kas šajos gados uzticīgi mani pavadīja; Valsts sekretariāts un Romas kūrija, kā arī visi tie, kuri sniedz savu kalpojumu Svētajam Krēslam dažādās jomās: ir tik daudz seju, kas nav redzamas un paliek ēnā, taču tieši klusajā ikdienas kalpojumā ticības un pazemības garā viņi ir bijuši man par drošu un uzticamu atbalstu. Īpašs sveiciens Romas Baznīcai, manai diecēzei! Nevaru nepieminēt brāļus Bīskapus un priesterus, konsekrētās personas un visu Dieva Tautu: daudzajās pastorālajās vizītēs, tikšanās reizēs un audiencēs, ceļojumos vienmēr esmu izjutis lielu uzmanību un dziļu mīlestību; bet arī es mīlēju jūs visus un ikvienu bez izšķrības, ar to pastorālo mīlestību, kas ir ikviena Gana, bet jo vairāk Romas bīskapa, apustuļa Pētera pēcteča sirdī. Ik dienas nesu ikvienu no jums lūgšanā, ar tēva sirdi.

Vēlos, lai mans sveiciens un mana pateicība aizsniegtu visus: pāvesta sirds aptver visu pasauli. Vēlos pateikties pie Svētā Krēsla akreditētajiem diplomātiem, kas dara klātesošu Nāciju lielo ģimeni. Atceros arī tos, kuri rūpējas par labu komunikāciju un pateicos viņiem par šo nozīmīgo kalpojumu.

Šai brīdī vēlos no sirds pateikties visām daudzajām personām pasaulē, kuras šajās nedēļās atsūtīja man savus aizkustinošos uzmanības, draudzības un lūgšanas apliecinājumus. Jā, pāvests nekad nav viens, tagad par to vēlreiz pārliecinos tik spēcīgi, ka tas saviļņo manu sirdi. Pāvests pieder visiem un tik daudzi cilvēki jūtas viņam ļoti tuvi. Jā, es saņemu vēstules no pasaules ievērojamākajiem cilvēkiem – no valstu vadītājiem, no reliģisko kopienu vadītājiem, no kultūras pasaules pārstāvjiem u.tml. Taču saņēmu daudz vēstuļu arī no vienkāršiem cilvēkiem, kuri man raksta no sirds un es jūtu viņu mīlestību, kas rodas no kopābūšanas ar Jēzu Kristu, Baznīcā. Šīs personas neraksta man tā, kā rakstītu kādam princim vai augstmanim, kuru nepazīst. Viņi man raksta kā brāļi un māsas vai kā dēli un meitas, paužot ļoti sirsnīgas ģimenes saites. Un te var sajust to, kas ir Baznīca – tā nav organizācija vai biedrība ar reliģisku vai humānu mērķi, bet gan dzīva miesa, brāļu un māsu kopība Jēzus Kristus Miesā, kurš vieno mūs visus. Šādi sajust Baznīcu un spēt gandrīz ar roku pieskarties tās patiesības un mīlestības spēkam, ir cēlonis priekam laikā, kad daudzi runā par Baznīcas norietu. Bet šodien redzam, cik Baznīca ir dzīva!

Šajos pēdējos mēnešos jutu, ka mani spēki vājinās un neatlaidīgi prasīju Dievam lūgšanā apgaismot mani ar savu gaismu, lai es varētu pieņemt pareizo lēmumu, ne manam, bet gan Baznīcas labumam. Esmu spēris šo soli, pilnīgi apzinoties tā nopietnību un novitāti, taču to darīju ar dziļu mieru dvēselē. Mīlēt Baznīcu nozīmē arī būt drosmīgam izdarīt smagas, sāpīgas izvēles, vienmēr paturot acu priekšā Baznīcas, nevis pašu labumu.

Atļaujiet man vēlreiz atgriezties 2005.gada 19.aprīlī. Lēmuma nopietnība saistās ar faktu, ka no tā brīža es vienmēr un uz visiem laikiem esmu sevi atdevis Kungam. Vienmēr – kurš uzņemas Pētera kalpojumu, tam vairs nav nekādas privacy. Vienmēr un pilnībā viņš pieder visiem, visai Baznīcai. Viņa dzīvei, tā sakot, tiek pilnīgi laupīta privātā sfēra. Es varēju pārliecināties, un arī šobrīd pārliecinos, ka dzīve tiek saņemta tieši tad, kad tiek dāvāta. Pirms brīža teicu, ka daudzi cilvēki, kuri mīl Kungu, mīl arī Pētera pēcteci un ir viņam pieķērušies; ka pāvestam patiešām ir brāļi un māsas, dēli un meitas visā pasaulē, un ka viņš jūtas drošs jūsu apskāvienos; jo viņš vairs nepieder sev, bet gan visiem un visi pieder viņam.

“Vienmēr” vienlaikus ir arī “uz mūžiem” – jo vairs nav iespējams atgriezties privātajā dzīvē. Arī mans lēmums atteikties no aktīvās kalpošanas man to nedos. Es neatgriežos privātajā dzīvē, lai ceļotu, tiktos, ietu uz pieņemšanām, piedalītos konferencēs u.tml. Es nepametu krustu, bet jaunā veidā esmu pie Krustā Sistā Kunga. Uz mani vairs negulstas Baznīcas pārvaldes vara, bet es palieku lūgšanas kalpojumā, tā sakot, svētā Pētera aplokā. Svētais Benedikts, kura vārdu pieņēmu kā pāvests, šajā ziņā man būs liels piemērs. Viņš mums rādīja dzīvi, kas, neatkarīgi no tā, vai dzīvota aktīvā vai pasīvā veidā, pilnībā ir Dieva darbs.

Pateicos visiem un ikvienam arī par cieņu un sapratni, ar kādu uzņēmāt šo svarīgo lēmumu. Es turpināšu pavadīt Baznīcu ar lūgšanu un pārdomām; ar to veltīšanos Kungam un Viņa Līgavai, ko vienmēr ik dienas esmu centies pilnībā izdzīvot līdz šim un tā vēlos dzīvot vienmēr. Lūdzu atcerēties mani Dieva priekšā, un īpaši lūgties par kardināliem, kuri ir aicināti tik svarīga uzdevuma veikšanai, kā arī par jauno apustuļa Pētera pēcteci. Lai Kungs viņu pavada ar sava Gara gaismu un spēku!

Piesauksim Jaunavas Marijas, Dieva un Baznīcas Mātes aizbildniecību, lai Viņa pavada ikvienu no mums un visu Baznīcas kopienu. Viņai mēs uzticamies ar lielu paļāvību.

Dārgie draugi! Dievs vada savu Baznīcu, vienmēr to uztur, arī un, galvenokārt, grūtos brīžos. Nekad nezaudēsim šo ticības vīziju, kas ir vienīgais patiesais Baznīcas un visas pasaules ceļa redzējums. Lai mūsu sirdī, ikviena no jums sirdī, vienmēr ir priecīga pārliecība, ka Kungs ir mums līdzās, ka Viņš mūs nepamet, ka Viņš ir mums tuvu un ieskauj mūs savā mīlestībā. Paldies!

2013. gada 27. februārī