Tuvo Austrumu komplicētā realitāte. Saruna ar jezuītu tēvu Samiru K. Samiru
Tuvie Austrumi kā komplicēta realitāte, ko plosa politiskā nestabilitāte, iekšējie
un ārējie konflikti. Kā šādā realitātē ir iespējama sadzīve starp cilvēkiem? Par šo
jautājumu uz sarunu Vatikāna radio tika aicināts arābu vēstures, kultūras un islāma
reliģijas docētājs Beirūtas Svētā Jāzepa universitātē, ēģiptiešu jezuīts Samirs Khalils
Samirs (attēlā). Viņš pastāstīja: „Reliģiskā ziņā dominē islāma vairākums. Arī islāmu
pārstāv dažādas grupas, kuru starpā bieži vien ir nesaprašanās un konflikti. Sadzīve
starp reliģijām šeit galvenokārt nozīmē sadzīvi starp musulmaņiem un kristiešiem.
Neērtības ir pastāvējušas vienmēr. Tas, ko šodien pārdzīvojam visā islāma pasaulē,
ir nemitīga radikalizācija kā protests pret pasaulīgo varu, ko arābi definē kā Rietumu
varu. Musulmaņi Rietumus identificē ar kristietību, neraugoties uz to, ka tie kļūst
aizvien sekulārāki.”
Vai ir jūtams tukšums tajās nācijās, no kurām ir attālinājušies
kristieši?
„Jo vairāk kristiešu atstāj valsti, jo vairāk sarūk daži modernitātes
principi. Piemēram, cilvēktiesības. Līdz ar kristiešu skaita samazināšanos, solis
atpakaļ tiek sperts ekonomikā, politikā un jo īpaši visā tajā, kas ir saistīts ar
cilvēktiesībām – ar sievietes situāciju, reliģisko brīvību, sociālo progresu, nabadzīgo
un vājāko sabiedrības locekļu sociālajām tiesībām. Ir ne mazums musulmaņu, kas saka:
„lūdzu, palieciet, nebrauciet projām. Mēs taču esam dzīvojuši cits citam blakus gadsimtiem
ilgi.”
Jūsuprāt, kas varētu likt funkcionēt multietniskām un multireliģiskām
kopienām?
Domāju, ka vienīgais ceļš ir raudzīties uz atšķirībām kā uz bagātību,
nevis kā uz kaut ko tādu, kas padara nabadzīgākus. Tas ir pirmais princips, ko ir
pierādījusi vēsture. Tās nācijas, kas ir piekritušas dzīvot daudzveidībā, ir attīstītāko
skaitā. Pašreizējā daudzkultūru realitāte neatbilst tai daudzkultūru realitātei, kas
pie mums ir pastāvējusi gadu simtiem. Pamatojoties uz to, ir jāpieņem kopēji principi,
vispirms jau valsts konstitūcija, kas garantē visu cilvēku vienlīdzību, atzīstot kultūras,
vai strukturālās dažādības. Tas, ko vēlas kristieši, ir sistēma, kas nepieļauj nedz
reliģisku, nedz kāda cita veida diskrimināciju. Šobrīd arābu pasaulē valda ļoti delikāta
un sarežģīta fāze. Tiek pāriets no diktatoriālas, demokrātiju nepraktizējošas pasaules
uz demokrātisku pasauli, kas cenšas atzīt katras cilvēka personas vērtību.
I.
Šteinerte/VR
Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta