Saikne ar Dievu – pamats harmoniskām attiecībām starp cilvēkiem

Nostājoties pret Dievu, cilvēks nostājas pret sevi pašu, noliedz savas saknes un patiesību par sevi – sacīja Benedikts XVI trešdienas vispārējās audiences laikā. Viņš atgādināja, ka attiecību ar Dievu saraušana, iedragā visas pārējās attiecības. Katehēzes mācībā pāvests turpināja jau pirms divām nedēļām iesākto ciklu par Ticības apliecinājumu. 6. februārī viņš pievērsās Credo vārdiem par ticību uz Dievu kā „visvareno Tēvu, debesu un zemes Radītāju”. Ar šiem vārdiem sākas arī Svētie Raksti: „Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi” (Rad 1, 1). Pāvests atgādināja, ka Dievs ir visu lietu avots, un radības skaistums izskaidro Viņa visvarenību. Radīšanā Dievs atklāj sevi kā Tēvu, kurš mīl. Viņš ir labais un visvarenais Tēvs, kurš mīloši un uzticīgi rūpējas par visu, ko ir radījis. Jau pateicoties radīšanai, mēs varam iepazīt Kunga visvarenību un Viņa mīlestību. Vienlaikus radīšana kļūst mums par aicinājumu, lai mēs ticētu un apliecinātu, ka Dievs ir Radītājs.

Benedikts XVI paskaidroja, ka ticība ietver sevī aicinājumu prast saskatīt neredzamā Dieva pēdas redzamajā pasaulē. Tomēr vienlaikus cilvēkam ir nepieciešams Dieva atklāsmes vārds, kas viņu pamudina ticēt un ļauj pilnībā atklāt Dievu kā Radītāju un Tēvu. Tieši Svētajos Rakstos ticības apgaismots cilvēka prāts atrod interpretācijas atslēgu, kas ļauj izprast pasauli – uzsvēra pāvests. Viņš piebilda, ka viss, ko Dievs ir radījis, ir skaists un labs. Visā atklājas Viņa gudrība un mīlestība. Dieva radošā darbība atstāj aiz sevis kārtību, harmoniju un skaistumu. Bez tam, Radīšanas grāmata mums atklāj, ka Dievs visu radīja ar savu vārdu, tādā veidā norādot uz dievišķā Vārda vareno spēku.

Vai zinātnes un tehnikas laikmetā vēl ir jēga runāt par radīšanu? – jautāja Benedikts XVI. Viņš paskaidroja, ka Bībele nav dabas zinātņu rokasgrāmata. Tā ļauj izprast lietu īsto un dziļāko patiesību. Kāda ir tā pamatpatiesība, ko Radīšanas grāmatas fragmenti mums atklāj? Šī pamatpatiesība ir tā, ka pasaule nav dažādu savstarpēji konfrontējošu spēku kopums. Tās cēlonis un pamats meklējami Vārdā (Logos), Dieva mūžīgajā Saprātā, kurš turpina visu balstīt un uzturēt. Dievs ir radījis pasauli saskaņā ar savu gudrību. Tā nav akla likteņa vai nejaušības rezultāts. Līdz ar to, radībā valda kārtība. Dievs ne tikai ir radījis, bet arī ik brīdi uztur radību esamībā, dod tai spēju darboties un virza to uz galamērķi. Ja mēs tam ticam un atzīstam savu atkarību no Radītāja, tad iemantojam gudrību un brīvību. Pāvests uzsvēra, ka šī ticība izgaismo ikvienu mūsu dzīves aspektu, palīdz drosmīgi pārvarēt visus pārbaudījumus un ļauj iet uz priekšu ar paļāvību un cerību.

Katehēzes mācībā Benedikts XVI pievērsās arī cilvēka lielumam. Viņš ir gan trausls, gan arī cēls. Dievs viņu radīja ar mīlestību. Radīšanas grāmata palīdz mums atklāt arī to, kāds ir Dievs plāns attiecībā uz cilvēku. Vispirms tiek norādīts, ka cilvēks ir veidots no zemes (sal. Rad 2, 7). Tas nozīmē to, ka mēs neesam Dievs, taču reizē arī to, ka esam veidoti no labas zemes – skaidroja pāvests. Mēs esam Radītāja roku darbs. Turpat tiek apgalvots, ka Dievs mūsos ir iedvesis dzīvības dvašu (sal. Rad 2, 7). Mēs esam radīti pēc Dieva attēla un līdzības (sal. Rad 1, 26-27). No tā izriet, ka cilvēks ir visas radības šedevrs. Benedikts XVI uzsvēra, ka tieši šeit meklējams dziļākais pamatojums cilvēka cieņas neaizskaramībai. Tā kā cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības, pirmkārt, viņam pienākas cieņa, otrkārt, viņš nevar būt individuālists, noslēgts sevī; viņš ir būtiski saistīts ar Dievu. Tādēļ pienākas rēķināties ar Dievu un atzīt Viņu par visa atskaites punktu un mērauklu.

Svētajos Rakstos tiek runāts par „dārzu” un „čūsku”(sal. Rad 2, 15-17; 3, 1-5). Skaidrojot šos simbolus, pāvests atgādināja, ka cilvēkam jāatzīst, ka pasaule un radība nav viņa privātīpašums, ko var izmantot egoistiski. Radība ir Dieva dāvana, par kuru pienākas rūpēties. Bez tam, cilvēkam, kurš grib būt patiesi brīvs un laimīgs, jāatzīst sava saikne ar Radītāju. Čūska rada cilvēkā maldīgu priekšstatu, un saikni ar Dievu viņš sāk uztvert kā važas. Cilvēks domā, ka Dievs atņems viņam brīvību un visu skaisto un vērtīgo, ko dzīve sniedz. Cilvēkā rodas kārdinājums veidot pasauli bez Dieva. Viņš negrib atzīt, ka ir atkarīgs no sava Radītāja, un mēģina nojaukt labā un ļaunā robežas. Saikne ar mīlošo Dievu tiek uzskatīta par nastu. Taču tad, kad tiek sarautas attiecības ar Dievu un cilvēks mēģina ieņemt Viņa vietu, ienāk nekārtība arī visās pārējās attiecībās. Tad otrs cilvēks kļūst par sāncensi un draudu. Tiklīdz Ādams padevās kārdinājumam, tā uzreiz sāka vainot Ievu (sal. Rad 3, 12).

Turpinot uzrunu, pāvests uzsvēra, ka nostājoties pret Dievu, cilvēks nostājas pret sevi pašu. Viņš atgādināja, ka grēks rada grēku lavīnu. Visi grēki ir savstarpēji saistīti. Grēks sarauj attiecības ar Dievu. Katoliskās Baznīcas katehismā lasām, ka izdarīdams pirmo grēku, cilvēks deva priekšroku pats sev, nevis Dievam, un tādā veidā viņš nonievāja Dievu; viņš izraudzījās sevi, nostājoties pret Dievu un pret sava radības stāvokļa prasībām, un līdz ar to – pret savu paša labumu (sal. KBK 398). Benedikts XVI paskaidroja, ka fundamentālās saites saraušana izraisīja arī citu saišu saraušanu. Lai šīs saites atjaunotu, cilvēkam vajadzīgs Dievs. Jēzus ar savām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos panāk to atjaunošanu. Viņš sakārto cilvēka attiecības ar Dievu.

Katehēzes noslēgumā Svētais tēvs atgādināja, ka dzīvot ticībā nozīmē atzīt Dieva lielumu un pieņemt savu trauslumu; tas nozīmē ļaut, lai Kungs piepilda mūsu mazās sirdis ar savu mīlestību. Ticības gaisma atmasko ļaunumu un sniedz pārliecību, ka esam no tā atbrīvoti. Lai šī pārliecība ir mūsu cerības un prieka avots – vēlēja pāvests. Mikroblogošanas vietnē Twitter Benedikts XVI ierakstīja sekojošus vārdus: „Viss ir Dieva dāvana. Tikai tad, ja atzīsim šo vitālo atkarību no Radītāja, mēs iemantosim brīvību un mieru”.

Vispārējā audiencē piedalījās delegācija no Kazahstānas. Vizīte Romā notiek Pirmā starpreliģiju kongresa 10. gadadienas ietvaros. Šo pasākumu rīkoja Kazahstānas prezidents Nazarbajevs. 6. februāra rītā delegācijas locekļi tikās ar pāvestu Benediktu XVI, pēcpusdienā apmeklēja Pontifikālās starpreliģiju dialoga veicināšanas padomi, bet vakarā piedalījās Kazakstānas vēstniecības pie Svētā Krēsla rīkotajās vakariņās. 2001. gada septembrī šo valsti apmeklēja svētīgais Jānis Pāvils II. Astanas katedrālē pāvests novēlēja kazahu tautu Vissvētākās Jaunavas Marijas – Miera Karalienes aizbildniecībai.

J. Evertovskis, S. Krivteža / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta