Zemes klēpī guldīts priesteris Roberts Ozoliņš

15. janvārī 77 gadu vecumā pēc smagas slimības mūžībā aizgājis Rozentovas draudzes prāvests Roberts Ozoliņš. Viņš jau bērnībā ļoti ilgojās kļūt par priesteri, taču dažādu apstākļu sakritība padomju gados neļāva realizēt šo aicinājumu. Roberts Ozoliņš pabeidza Pedagoģisko institūtu, strādāja par latviešu valodas skolotāju Preiļu, Jēkabpils un Ogres rajona skolās, ieguva arī pedagoģijas zinātņu kandidāta grādu Viļņas Universitātē. Deviņdesmito gadu sākumā Roberts Ozoliņš iestājās Rīgas Garīgajā Seminārā un 1999. gada 22. augustā no arhibīskapa-metropolīta Jāņa Pujata rokām saņēma priesterības svētības. Vispirms priesteris kalpoja Aglonas draudzē, bet pēc tam līdz mūža nogalei – Rozentovas draudzē, kur ātri iemantoja patiesu cieņu ne vien savas draudzes, bet visu apkārtējo ļaužu acīs. Gādīgais un līdzjūtīgais priesteris ilgi paliks arī daudzu svētceļinieku atmiņās, kuri ceļā uz Aglonu allaž tika atspirdzināti un paēdināti Rozentovas draudzē. „Ir nomirusi mūsu draudzes dvēsele”, tā bēru dievkalpojumā izteicās kāds no draudzes ticīgajiem.

Izvadīšana no Rozentovas baznīcas notika piektdien, 18. janvārī. Svētajā Misē senajā koka dievnamā pulcējās liels skaits ticīgo, klāt esot Rēzeknes – Aglonas diecēzes bīskapam un daudziem priesteriem arī no citām diecēzēm. Homīlijā bīskaps Bulis pieskārās dzīvības un nāves jautājumiem kristīgās ticības kontekstā. Jautājums par nāves jēgu ir jautājums arī par dzīves jēgu, agrāk vai vēlāk šī noslēpuma priekšā nostājas ikviens. Taču Evaņģēlijs mūs iedrošina, lai mūsu sirdis neizbīstas! Lai mums ir paļāvība uz Dievu attiecībā uz mūžīgo dzīvi! Baznīcā ikdienas mēs apliecinām ticību mūžīgajai dzīvei, taču bīskaps uzsvēra, ka no mums tiek prasīta atbildība par mūsu dzīvi un par mūsu pieņemtajiem lēmumiem. Mēs bieži ignorējam Dieva dotās iespējas, jo mums trūkst stipras ticības! Ticību, cerību, mīlestību un citas vērtības dzīves laikā var ignorēt, bet nāves brīdī tām ir nenovēretējami liela nozīme. Tas ir Baznīcas atgādinājums – rūpēties par savu nāves stundu un mūžību. Šajā ceļā mums ir jālūdz vissvētākās Jaunavas Marijas, visu svēto un eņģeļu aizbildniecība bīskaps Bulis novēlēja, lai mūsu atbildība sakņotos paļāvībā uz Dievu.

Noslēgumā bīskaps Jānis Bulis izteica pateicību priesterim Ozoliņam, ka viņš, kaut arī jau gados esot, atvērās Dieva aicinājumam un kļuva par priesteri, par to, ka strādāja draudzē un no sirds kalpoja cilvēkiem.

Sestdien, 19. janvārī priesteris Roberts Ozoliņš tika izvadīts no Ogres Svētā Meinarda baznīcas un guldīts zemes klēpī Ogres kapos.

A. Skromulis, Rēzekne