Tāpat kā ik gadus, janvārī viena nedēļa ir veltīta lūgšanām par kristiešu vienotību.
Tas ir laiks, kurā atskatāmies arī uz iepriekšējā gada ekumeniskajiem notikumiem.
2012. gadā kristīgā pasaule atvadījās no četriem patriarhiem, kuri pārkāpa mūžības
slieksni. Tie ir Koptu Pareizticīgo Baznīcas patriarhs Šenouda III, Etiopijas Pareizticīgo
Baznīcas patriarhs Abuna Paulos, Bulgārijas Pareizticīgo patriarhs Maksims un Antiohijas
Grieķu-pareizticīgo patriarhs Ignācijs IV. Viņu vietā ir nākuši jauni kopienu vadītāji.
Vadības maiņa ir notikusi arī Anglikāņu Baznīcā, pēc tam, kad no sev uzticētā Kenterberijas
arhibīskapa pienākumiem atkāpās Rovens Viljamss.
Gada laikā, protams, ir notikušas
arī būtiskas tikšanās starp kristīgajām kopienām, lai arī šoreiz uzmanība lielākoties
bija veltīta nākamo lielo saietu rīkošanai. To skaitā ir Baznīcu Ekumeniskās padomes
ģenerālasambleja, kas šī gada novembrī notiks Busanā, Dienvidkorejā, 1700 gadu svinības,
kopš Milānas edikta izdošanas, pasākumi, kas 2017. gadā saistīsies ar 500 gadu atceri,
kopš veikta Protestantu Reforma.
Tāda ekumeniskā sadraudzība, kāda ir vērojama
šodien, pirms dažiem gadu desmitiem vēl nebija iedomājama. Šodien nav iespējams nepamanīt
arī milzīgo pentekostālisma un evaņģēlisko kopienu izplatību visā pasaulē. Tās ir
ekleziālās realitātes ar minimālu, vai pavisam neeksistējošu hierarhisko struktūru.
Cenšoties veidot ar tām attiecības, vēsturiskās Baznīcas tikai nesen ir sākušas dibināt
uzklausīšanas un dialoga organismus ar šīm kopienām.
Kā atzīst Armēņu Apustuliskās
Baznīcas katolikoss Arams I, mūsdienu kristietībā esam liecinieki pārejai no institucionālā
ekumenisma uz pamata ekumenismu, no multikonfesionālā ekumenisma uz konfesionālo,
no globālā ekumenisma uz reģionālo.
Liels ir četru mūžībā aizgājušo patriarhu
devums ekumeniskajā dialogā. Antiohijas grieķu-pareizticīgo patriarhs Ignācijs IV
Hazims jau daudzus gadu desmitus ir bijis viens no galvenajiem ekumeniskā dialoga
meistariem. Viņš ir viens no „Pareizticīgo jaunatnes” kustības dibinātājiem Libānā
un Sīrijā. Kustība izveidota jau tālajā 1942. gadā. Vēsturē ir ienākusi viņa uzruna
Ekumeniskajā saietā Upsalā 1968. gadā, kur Ignācijs IV Hazims akcentēja Svētā Gara
darbību, kas dara jaunas visas lietas. Antiohijas Grieķu-pareizticīgo Baznīca ir bijusi
viena no pirmajām, kuras ar teoloģisko memorandu ir atbildējušas uz pāvesta Jāņa Pāvila
II enciklikā „Ut unum sint” ietverto aicinājumu kopā pārdomāt par jaunām Romas
bīskapa primātkalpošanas formām.
Etiopijas pareizticīgo Baznīcas patriarhs
Pauloss, savukārt, bija viens no astoņiem Baznīcu Ekumeniskās padomes prezidentiem,
kas ievēlēti 2006. gadā Porto Alegrē notikušajā ģenerālasamblejā. Trīs no mirušajiem
patriarhiem savas respektīvās kopienas vadīja sākot no 70. gadiem. Tātad, viņu kalpojums
notika ļoti sarežģītā laikā, kad notika lieli sociālie un ekumeniskie pārveidojumi.
Bāzeles
ekumeniskās kopienas mūks Gvido Dotti ielūkojas ekleziālajās izvēlēs, kas ir saistītas
ar pašreizējām sociālajām un politiskajām izmaiņām pasaulē, jo īpaši Ēģiptē un Tuvo
Austrumu zemēs. Viņš izceļ procedūru, kādu ievēro Ēģiptes Koptu Pareizticīgo Baznīca.
Izvēloties jauno patriarhu, visas diecēzes prezentēja komisijai 17 kandidātus – starp
tiem mūkus un bīskapus. Kad kandidātu saraksts tika samazināts līdz pieciem, viss
elektorālais korpuss, kurā ietilpst ap 2500 cilvēku, to skaitā mūki, bīskapi, priesteri
un laji, kas pārstāv gan vietējo Baznīcu, gan diasporu, iecēla 3 kandidātus. No šiem
trim kandidātiem līdzīgi Matejam Apustuļu darbos, tika izlozēts jaunais patriarhs.
Visas izvēles fāzes pavadīja visas ticīgo kopienas gavēnis un lūgšanas. „Protams,
neviens izvēles instruments nespēj garantēt, ka cilvēciskā izvēle atbilst Dieva gribai,”
raksta Bāzeles ekumeniskās kopienas pārstāvis, „taču tad, kad kristīgās kopienas spēj
atvēlēt vietu Svētā Gara darbībai un uzklausa Dieva Vārdu, tad arī ekleziālās struktūras
atrod savu autentisko kvalitāti, kalpojot vienotībai savā starpā un vienotībai ar
Dievu.”