Būt nomodā pret ateistisko antropoloģiju un nekļūt par dominējošās kultūras upuriem
Sestdien pāvests tikās ar Pontifikālās padomes Cor Unum rīkotās sanāksmes dalībniekiem.
Sanāksme ir veltīta tematam „Tuvākmīlestība, jaunā ētika un kristīgā antropoloģija”.
Benedikts XVI teica, ka visa kristīgā ētika savu jēgu rod ticībā, kas ir tikšanās
ar Kristus mīlestību. Cilvēkam tā paver jaunu apvārsni un viņa dzīvei piešķir izšķirošu
virzienu. Pāvests atzīmēja, ka ikvienā laikmetā, kurā cilvēks nav meklējis šo Dieva
plānu, viņš ir bijis sava laika kultūras kārdinājumu vergs un upuris. Pēdējo gadsimtu
ideoloģijas Benedikts XVI salīdzināja ar īstām elkdievībām. To pašu viņš teica par
mežonīgo kapitālismu un tam piemītošo peļņas kultu, kura rezultāts ir krīze, nevienlīdzība
un posts. Šodien daudz tiek runāts par cilvēka cieņu un par atbildību tās priekšā.
No otras puses, arī mūsu laikos ir vērojamas ēnas, kas aptumšo Dieva plānu.
Pāvests
akcentēja traģisko antropoloģijas reducēšanu, kas piedāvā jau senatnē pazīstamo materiālistisko
hedonismu, kas šodien ir apvienots ar tehnoloģiju attīstību. Cilvēka materiālistiskās
vīzijas un tehnoloģiskās attīstības vienotībā ir radusies jauna, savā būtībā ateistiska
antropoloģija. Saskaņā ar Benedikta XVI teikto, cilvēku tā reducē līdz autonomām funkcijām,
prātu līdz smadzenēm, bet cilvēcisko vēsturi līdz pašīstenošanās liktenim.
Tādā
perspektīvā, kurā cilvēkam tiek atņemta dvēsele, un tātad, arī personīgās attiecības
ar Radītāju, tas, kas ir tehniski iespējams, kļūst morāli likumīgs, jebkurš eksperiments
tad ir pieļaujams, tāpat pieļaujama kļūst jebkura demogrāfiskā politika un jebkura
manipulācija ar cilvēku. Vislielākās briesmas, kas izriet no šādas domāšanas, ir cilvēka
absolutizācija. Cilvēks tad vēlas būt absolūts, atrauts no jebkādām saiknēm un no
jebkādas dabiskās sevis struktūras. Viņš pretendē būt neatkarīgs un domā, ka vienīgi
sevis apliecināšanā slēpjas viņa laime. Cilvēks nostājas pats pret savu dabu. Tā ir
radikāla sevis kā radības un kā Dieva bērna noliegšana, kuras rezultāts ir dramatiska
vientulība.
„Ticība un veselīga kristīgā izšķirtspēja liek pievērst uzmanību
šai ētiskajai problemātikai un mentalitātei, kas aiz tās slēpjas,” teica pāvests.
Viņš norādīja, ka sadarbojoties ar starptautiskajām institūcijām attīstības un cilvēciskās
cieņas veicināšanas jomā, nedrīkst aizvērt acis šo ideoloģiju priekšā. Baznīcas ganiem
ir pienākums pasargāt no šīm negatīvajām novirzēm gan kristiešus, gan katru labas
gribas un taisnīga prāta cilvēku.
Benedikts XVI uzsvēra, ka runa ir par cilvēkam
draudīgām novirzēm, lai arī tās ir ietērptas iedomāta progresa, iedomātu tiesību,
vai iedomāta humānisma ietērpā. Šīs antropoloģiskās reducēšanas priekšā, pāvests aicina
kristiešus būt nomodā, kritiski izvērtēt un attiecīgos gadījumos atteikties arī no
finansējumiem un sadarbības, ja tie ir pretrunā ar kristīgo skatījumu uz cilvēku.