Sirdsapziņas brīvība ir tolerantas sabiedrības nosacījums

Vatikāna valsts sekretārs attiecībām ar valstīm arhibīskaps Domeniko Mamberti (attēlā) uzsver, ka liegt individuālās un institucionālās sirdsapziņas iebildumus brīvības un plurālisma vārdā, nozīmē pavērt durvis neiecietībai. Mamberti komentārs ir attiecināts uz diviem jautājumiem, kas tika izskatīti Eiropas Cilvēktiesību tiesā, proti, par iespēju darba vietā ap kaklu nēsāt nelielu, atklāti redzamu krustiņu, kā arī uz sirdsapziņas iebildumu tiesībām attiecībā uz civilajām viendzimuma partneru laulībām.

Arhibīskaps Mamberti norāda uz risku, ka morālais relatīvisms, kas tiek uztiepts kā sociālā norma, apdraud individuālās sirdsapziņas un reliģijas brīvības pamatus. Baznīca šo brīvību vēlas aizsargāt jebkurā gadījumā, arī relatīviskās diktatūras priekšā. Tāpēc Svētā Krēsla pārstāvis cenšas ilustrēt cilvēka sirdsapziņas racionalitāti un kristiešu morālo rīcību. „Ja atrodamies morāli pretrunīgu jautājumu – tādu, kā aborts un homoseksuālisms, priekšā, ir jāievēro sirdsapziņas brīvība,” viņš uzsver, vienlaikus atgādinādams, ka sirdsapziņas brīvība nav šķērslis tolerantai un plurālistiskai sabiedrībai, tieši pretēji, sirdsapziņas un reliģiskās brīvības respekts ir šādas sabiedrības nosacījums.

Arī pāvests Benedikts XVI, aizvadītajā nedēļā uzrunājot valstu diplomātus, kas akreditējušies pie Svētā Krēsla, atzīmēja, ka aizsargājot reliģiskās brīvības praksi, ir būtiski respektēt sirdsapziņas iebildumu tiesības. Šis brīvības „slieksnis” liek pārdomāt par lielas nozīmes principiem, kas sakņojas jau pašā cilvēka personas cieņā. Tie ir balsti katrai sabiedrībai, kura vēlas sevi saukt par brīvu un demokrātisku.

Intervijā Vatikāna radio arhibīskaps Mamberti teica, ka sirdsapziņas brīvības erozija liecina par pesimismu attiecībā uz cilvēka sirdsapziņas spēju atzīt, kas ir labs un patiess, un tā vietā atbalstīt vienīgo pozitīvo likumu, kas tiecas monopolizēt morāli. Baznīcas uzdevums ir atgādināt, ka katrs cilvēks, lai kāda būtu viņa reliģiskā piederība, jau no dabas ir apveltīts ar sirdsapziņu un spēju atšķirt starp labo un ļauno, un tātad, attiecīgi rīkoties. Šeit slēpjas viņa patiesās brīvības avots.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa šobrīd izskata divas lietas, kas skar Baznīcas un civilo autoritāšu attiecības. Šai sakarā Domeniko Mamberti atgādina, ka Baznīcai vienmēr ir bijis jācīnās, lai pasargātu savu autonomiju civilās varas un ideoloģiju priekšā. Šodien Rietumu zemēs ir svarīgi zināt, kā dominējošā kultūra, ko spēcīgi iezīmē materiālistiskais individuālisms un relatīvisms, var saprast un respektēt Baznīcas specifisko dabu, kas ir uz ticību un prātu balstīta kopiena.

Baznīca apzinās grūtības, ar kādām tai jāsastopas, lai plurālistiskā sabiedrībā nostabilizētu attiecības starp civilajām autoritātēm un dažādām reliģiskajām kopienām attiecībā uz sociālās kohēzijas un kopējā labuma prasībām. Šai kontekstā Svētais Krēsls vērš uzmanību uz to, cik svarīgi ir saglabāt reliģisko brīvību tās kolektīvajā un sociālajā dimensijā. Šī dimensija atbilst gan personas, gan vispārējā reliģiskā fenomena sociālajai dabai.

I. Šteinerte/VR