Mūsdienu krīze ir saistīta ar žēlsirdīgās mīlestības trūkumu

„Situācija pasaulē kļūst aizvien sarežģītāka un neskaidrāka. To sajūt visi. Mehānismi, kurus pāvests Jānis Pāvils II sauca par „grēka struktūrām”, dzen pretim sagrāvei, pretim atsvešinātībai starp cilvēkiem. Arī tad, ja kādu brīdi šie mehānismi rada uzvaras sajūtu, galu galā tie sagrauj visu,” – tā savos vērojumus kārtējo reizi dalās jezuītu tēvs Andžejs Koprovskis. Iesākot 2013. gadu, Vatikāna radio programmu direktors ir uzrakstījis apkārtrakstu par tematu „Ticības gads”. Jaunā gada kontekstā viņš atzīst, ka pastāv arī atjaunotas solidaritātes zīmes, lai stiprinātu kopējo labumu un visu to, kas var palīdzēt celt sabiedrības rītdienu, atjaunot dzīvesprieku un kopības sajūtu starp cilvēkiem. Taču ierindas pilsoņa apziņā pārliecība par to, ka ir jāmaina kaut kas būtisks, sākot no sevis paša, vēl nav nostiprinājusies.

Tēvs Koprovskis piemin vienu no vispārējām audiencēm aizvadītā gada decembrī, kurā pāvests Benedikts XVI uzsvēra, ka kristiešu paaicinājums neaprobežojas ar vienkāršu klātesamību šai pasaulē, ar dalību vēsturē, nedz arī ar faktu, ka esam Dieva radīti. Patiesībā, katrs no mums ir Dieva izraudzīts vēl pirms pasaules radīšanas. Šī izraudzītība un mīlestība līdz galam – līdz krustam un augšāmcelšanai, ir izpaudusies Jēzū Kristū. Izraudzītība ir saistīta ar virzienu, ar mērķi mīlestības garā.

Kristīgais paaicinājums, kas paver perspektīvu cilvēkam un mieram sabiedrībā, šodien sastopas ar diviem šķēršļiem. Pāvests tos izcēla Ziemassvētku nakts homīlijā, sakot: „Vai mums vairs ir laiks un vieta Dievam? Jo ātrāk spējam pārvietoties, jo attīstītāki kļūst instrumenti, kas liek ietaupīt laiku, jo mazāk laika mums pieder. Un Dievs? Jautājums par Viņu vairs nešķiet aktuāls, jo mūsu laiks jau ir pilnīgi aizpildīts.”

Taču darbojas arī ideoloģisks attaisnojums: „Mūsu domāšanas metodoloģija ir nostādīta tā, ka Viņam nav jāeksistē. Neraugoties uz to, ka Dievs klauvē pie mūsu domāšanas durvīm, Viņš tiek attālināts ar kādu aizbildināšanos. Lai domāšanu uzskatītu par nopietnu, „hipotēze par Dievu” tiek padarīta par lieku. Viņam nav vietas. Dievam nav vietas arī mūsu jūtās un gribā. Mēs gribam lietas, kuras var aptaustīt, gribam laimi, ko varam eksperimentēt, gribam panākumus mūsu personīgajiem plāniem un iegribām. Mēs esam tik pilnīgi „aizpildīti” ar sevi, ka Dievam nepietiek vietas. Tāpēc vietas nepietiek arī citiem, tās nepietiek bērniem, nabadzīgajiem, nemaz nerunājot par svešiniekiem.

Sākot no vienkārša vārda par vietas trūkumu mājoklī, varam pamanīt, cik svarīgs ir svētā Pāvila ierosinājums: „Pārvērtieties, atjaunodamies savā garā!” (Rm 12,2). Apustulis runā par atjaunotni, par mūsu intelekta atvērtību, par veidu, kādā raugāmies uz pasauli un uz mums pašiem.

Lai pārveidotos, svarīgi ir Kristības un Iestiprināšanas sakramenti. „Kristība ir tikšanās, kopības un vienotības sākums, kurām visa šīszemes dzīve ir tikai ievads. Pilnība pieder mūžībai. Iestiprināšana, savukārt, ir šīs realitātes stiprinājums līdz ar visu mūsu dzīves stilu, izvēlēm un rīcību.” Tā, atsaucoties uz svētīgā Jāņa Pāvila II vārdiem, savu apkārtrakstu par Ticības gadu turpina Vatikāna radio programmu direktors. Runājot par Iestiprināšanas sakramentu, viņš izsaka nožēlu, ka tas, diemžēl, bieži tiek uztverts kā tradīcija, kurai nav lielas nozīmes. Dažiem tas kļūst pat par savdabīgām atvadām no reliģiskās prakses. Taču, tieši Iestiprināšana ir saistīta ar ticības apliecināšanu, ar vārdiem „saņemiet Svētā Gara zīmogu”. Tā saistās ar apustuļu pieredzi, kuri ar šī Gara starpniecību redzēja un sludināja „Dieva lielos darbus” konkrētajā pasaules realitātē. Šādā veidā viņi redzēja ikdienas notikumus gan sabiedriskajā un individuālajā dzīvē, raugoties no plašākas perspektīvas un no lielākas iejūtības pret cilvēku, paturot prātā viņa cieņu un vērtību.

„Ticības gads,” raksta tēvs Koprovskis, „ir aicinājums spert soli uz priekšu, pārraut mehānismus, kas kristietību izdzen no mūsdienu sabiedriskās dzīves, atņemot pasaulei pamatu, uz kura attīstīties.” Priesteris uzsver, ka tik sarežģītā pasaulē, kāda ir šobrīd, ir vajadzīgs „spēks, kas nes uz priekšu”. Nepietiek ar 10 Dieva baušļu atcerēšanos vien. Tie, bez šaubām, ir svarīgi, taču sastāda tikai minimālās prasības. Matejs sava Evaņģēlija piektajā nodaļā atgādina Kristus Kalna sprediķi un tajā ietvertās astoņas svētības. Tās ir aktuālas ne tikai kristiešiem un ekleziālajām kopienām, bet visiem, kas grib nest gaismu kopējā „mājā”, kas ir pasaule.

Kalna sprediķis ved pie līdzības par Pazudušo dēlu, kurā īpaša uzmanība ir veltīta cilvēka cieņai. Pazudušā dēla tēvs ir uzticīgs savai tēvišķajai mīlestībai. Dēls ir iztērējis visu savu mantojumu, viņš mirst badā, un beigās nolemj atgriezties tēva mājās. Tēvs ievēro, ka vienīgais, kas dēlam ir palicis neskarts, ir viņa cilvēcība. Dēls, lai arī būdams pazudis, nav pārstājis būt dēls. Žēlsirdības attiecības balstās uz dēlam dotās cieņas kopējo pieredzi. Arī dievišķā atpestīšanas dimensija neīstenojas vis sodā par grēku, bet gan mīlestības atsvaidzināšanā cilvēkā, tā radošā spēka atgriešanā, pateicoties kuram, viņš no jauna var piekļūt dzīves pilnībai un svētumam, kas nāk no Dieva.

Kādu dienu pirms Ziemassvētkiem, Itālijas televīzija Rai 3 pārraidīja dokumentālo filmu par Jēzu Nācarieti, pamatojoties uz Svētajā Zemē veiktajiem arheoloģiskajiem pētījumiem un Bībeles zinātni. „Bez Jēzus augšāmcelšanās nebūtu Baznīcas. Mīlestība, labums, ko dāvājam citiem, ir vienīgais spēks, kas nepieredz zaudējumu,” ir pārliecināts jezuītu tēvs Koprovskis.

„Saikne starp taisnību un žēlsirdību” – tas ir vēl viens temats, ko savā Jaunā gada apkārtrakstā aplūko Vatikāna radio programmu vadītājs. Viņš vērš uzmanību uz mūsdienās bieži vien izplatīto uzskatu, ka pietiek ar taisnību vien. Taču praksē izrādās, ka plāni un programmas, kurām būtu jākalpo taisnībai, īstenībā ir pilnas ar dažādām novirzēm no normas. Dominē vēlme sakaut pretinieku, uzspiest viņam totālu atkarību un ierobežot viņa brīvību.

Pasaule, no kuras būtu izskausta piedošana, kļūtu tikai aukstas taisnības un necieņas pilna, kuras vārdā katrs pieprasītu savas tiesības, nerēķinoties ar citiem. Tādējādi, dažāda veida egoismi varētu pārveidot cilvēcisko sadzīvi apspiedošā sistēmā, kur cietēji izrādītos visvājākie, vai arī nemitīgas cīņas arēnā, kur notiek cīņa citam pret citu. Pāvests Jānis Pāvils II enciklikā Dives in misericordia, ir rakstījis, ka „tas, kurš piedod, un tas, kuram tiek piedots, satiekas būtiskā punktā. Šis punkts ir cieņa, jeb cilvēka būtiskā vērtība, kuru nedrīkst pazaudēt”.

Taču, vai mūsu dzīves stils atspoguļo tādu iejūtību un apņēmību atjaunot cieņu, kura pienākas cilvēkam, kurš ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības, un atpestīts ar Jēzus asinīm? Tēvs Koprovskis norāda, ka runa ir par ikdienas dzīvi, par ģimenes problēmām, darba vietu, kā arī par sabiedrisko dzīvi, kopējo kultūru, sociālo attieksmi. Jau minētajā enciklikā uzsvērts, ka šis būtiskais evaņģēliskais process ir katra kristieša dzīves stils un kristīgā paaicinājuma iesākums. Kristīgais paaicinājums, neraugoties uz dažādām psiholoģiskām un sociālām grūtībām, izpaužas nemitīgā mīlestības atklāsmē un īstenošanā. Mīlestība ir spēks, kas vieno un pacilā visu kopienu. Tā ir žēlsirdīgā mīlestība, kura palīdz atgūt cieņu.

Mūsdienu krīze ir tieši saistīta ar žēlsirdīgās mīlestības trūkumu. Dekristianizācija izraisa arī būtisko cilvēcisko vērtību zudumu. Tas rada zaudējumu visas sabiedrības dzīvei. Samazinot ticību līdz privātai sfērai, apslāpējot tās atbalsi ikdienas dzīvē un visā tajā, ko darām kā kristieši sociālajā dimensijā, sabiedrību padara nabadzīgāku, jo atņem tai spēcīgu atbalsta punktu, proti, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības.

Vēstules noslēgumā tēvs Andžejs Koprovskis atskatās uz oktobrī notikušo Bīskapu Sinodi, kas bija veltīta jaunajai evaņģelizācijai. Šai Sinodē īpašu ievērību guva svētuma vīzija, tās bagātības, kuras pieder Kristum ticīgajiem Āzijas kontinentā. Starp viņiem īpaši iezīmējas tuvākmīlestība un līdzjūtība, kas ir saistītas ar dzīves stilu, kurš, savukārt, sakņojas apziņā par cilvēka vājumu un trauslumu, un tai pašā laikā par augšāmcēlušā Kristus spēku.

I. Šteinerte/VR