Eiropas apskats: krīze un nākotne

Eiropa sāk jauno gadu ar problēmu nastu, kurām nav viegla risinājuma. Pirmā ir nabadzība, kas vecajā kontinentā skar gandrīz 120 miljonus personu. Katra ceturtā pilsoņa ikdiena sastāv no trūkuma un atteikšanās. Otrā problēma ir bezdarbs ar visām savām iznīcinošajām sociālajām sekām. Kopš 2008. gada ir likvidētas vairāk nekā 26 miljoni darba vietu un dažās valstīs vairāk nekā 50% jauniešu nav darba. Tai pašā laikā palielinās to cilvēku skaits, kuriem nav pastāvīgas dzīves vietas. Līdz ar to pieaug sabiedrības atstumto skaits. Arī ģimenes – patiesi drošā osta, šodien tiek apdraudēta vairāk nekā jebkad agrāk. Neskatoties uz visām šīm problēmām, jauns ekonomiskais un sociālais modelis ir iespējams.

«Es esmu Eiropa, mēs esam Eiropa». Tas ir kaut kas vairāk nekā sauklis, kopdzīves, solidaritātes un dalīšanās ideja, kuru šodien apdraud neticība un šaubas, jo krīze ir iedragājusi Eiropas Savienības «dibinātāju tēvu» principus. Šodienas darba kārtību nosaka nevis vienotības sajūta, bet krīze, vārds, kas tiek bieži atkārtots ne tikai starp cilvēkiem, bet arī daudzās institūcijās. Tas ir tāpēc, ka krīze nav tikai vispārīgs priekštats, bet realitāte, kas ietekmē vairāk nekā 500 miljonu Eiropas Savienības pilsoņu ikdienu.

Tomēr Eiropa ir reaģējusi, lai arī lēnām, iesaistot visus labākos spēkus un izveidojot intervences barjeras, lai arī ir pārāk koncentrētas uz pārlieku «eksluzīvu» ekonomisko skatījumu. Tas viss ir uz pilsoņu rēķina, kurus krīze skar kā zemestrīce, radot ļoti smagas sociālās sekas. Taisnīguma trūkuma dēļ krīze vairs nav tikai ekonomiska, bet gan uzticības krīze, ar risku radīt arvien lielāku plaisu starp institūcijām un pilsoņiem.

Vislielākās briesmas pastāv tajā, ka šī pati Eiropas sociālā sistēma, kas cenšas būt par paraugu visai pasaulei, var sabrukt. Kur šobrīd palikušas pamattiesības? Kur atrodas vienotības sajūta? Kāds gals sagaida Eiropu? Gandrīz visi analītiķi ir koncentrējušies uz ekonomiskajiem datiem – 2013. gads būs pārmaiņu gads, 2014. gadā atgriezīsimies uz izaugsmes ceļa. No otras puses, pieaug «mikrokredītu» projekti, lai finansētu nelielas iniciatīvas, radot attīstības iespēju no nulles, un tiek likts uzsvars uz bārteru, lai apmainītos ar pirmās nepieciešamības precēm. Tas notiek ne tikai Grieķijā, bet arī citās valstīs, kā Spānija, Slovākija, Itālija, un pēdējā laikā arī Francijā.

Lai atrisinātu «Eiropas ekonomijas tirgus modeļa» krīzi, Eiropas Bīskapu konferenču padome (COMECE) iesaka nodrošināt aizsardzību pašiem vājākajiem. Tas ir tāpēc, ka tā ir arī ētiski-kulturāla, tātad antropoloģiska krīze. Padome uzskata, ka nevar veicināt dialogu ar pasauli, risinot tikai ekonomiskās problēmas, bet ir nepieciešams saprast arī to kulturālos pieņēmumus. Bīskapu konferences norāda uz solidaritātes svarīgajām saknēm, kas neizbēgami saskaras ar kristīgajām saknēm, kuras apmulsusī Eiropa ir atstājusi bez ūdens, ļaujot tām iznīkt.

Ak, ja vien tikai eiropieši būtu pieņēmuši vēsti, kura izriet no enciklikas «Caritas in Veritate»! Tajā Benedikts XVI apgaismo apvāršņus, kas pārsniedz mūsu redzējumu, uzsverot, ka patiesību ir jāmeklē, jāatrod un jāizpauž labdarības «ekonomijā», bet žēlsirdībai jābūt izprastai, novērtētai un īstenotai patiesības gaismā. Eiropa to var sākt no šī koncepta. Un mēs visi ar lepnumu tad varēsim teikt: «Es esmu Eiropa, mēs esam Eiropa».

Salvatore Sabatino
Vatikāna Radio žurnālists