Pāvesta lūgšanu nodomi janvārī

Pirmajam jaunā gada mēnesim veltītais vispārējais lūgšanu nodoms saistās ar vienu no teologālajiem tikumiem – ticību: Lai šajā Ticības gadā kristieši padziļina Kristus noslēpuma izpratni un ar prieku liecina par savu ticību!

2012. gada 11. oktobrī, Vatikāna II Koncila atklāšanas piecdesmitajā gadadienā un Katoliskās Baznīcas Katehisma publicēšanas divdesmitajā gadadienā, iesākās Ticības gads. Tas ilgs līdz 2013. gada 24. novembrim, kad Baznīca atzīmēs Kristus Karaļa svētkus. Šajā sakarā tika izdota Benedikta XVI apustuliskā vēstule motu proprio formātā „Porta fidei”. Tajā Svētais tēvs uzsver, ka „Ticības durvis”, kas ieved kopības dzīvē ar Dievu un ļauj ieiet Viņa Baznīcā, mums vienmēr ir atvērtas. Šo slieksni iespējams pārkāpt, kad tiek sludināts Dieva Vārds un sirds ļaujas piepildīties ar pārveidojošo žēlastību. Ienākšana pa šīm durvīm aizsāk ceļu, kas turpinās visas dzīves garumā.

Benedikts XVI aicina bīskapus visā pasaulē, lai tie vienotos ar Pētera pēcteci garīgās žēlastības laikā, ko Kungs dāvā, lai atcerētos augstvērtīgo ticības dāvanu. Pārdomām par ticību ir jāpieaug spēkā, lai palīdzētu visiem Kristum ticīgajiem iegūt apzinātāku un dedzīgāku uzticību Evaņģēlijam, jo īpaši dziļo pārmaiņu laikā, kādu šobrīd izdzīvo cilvēce – lasām dokumentā. Tā ir mūsu izdevība apliecināt ticību uz Augšāmcelto Kungu mūsu katedrālēs un visas pasaules baznīcās; mūsu mājās un mūsu ģimenēs, lai ikviens sajūt stipru vajadzību labāk pazīt un nākamajām paaudzēm tālāknodot ticību, kas pastāv vienmēr.

Bez tam pāvests izsaka vēlēšanos, lai šis Gads katrā ticīgajā uzmodina ilgas apliecināt ticību pilnīgi un ar atjaunotu pārliecību, ar paļāvību un cerību. Tā būs laba iespēja pastiprināt ticības svinēšanu liturģijā, jo īpaši, Euharistijā. Vienlaikus ceram, ka ticīgo dzīves liecība pieaugs tās ticamībā. No jauna atklāt apliecinātās, svinētās, dzīvotās un lūgtās ticības saturu un pārdomāt pašu ticības aktu - lūk, uzdevums, kas katram ticīgajam jāpadara par savu, sevišķi šajā Gadā – raksta Benedikts XVI.

Pāvests mudina visus ticīgos nenovērst savu skatienu no Kristus, jo tieši Viņā rod piepildījumu visas cilvēciskās sirds pūles un ilgas. Mīlestības prieks, atbilde ciešanu un sāpju drāmai, piedošanas spēks saņemtā uzbrukuma priekšā un dzīvības uzvara pār nāves tukšumu – viss rod piepildījumu Cilvēktapšanas noslēpumā, Viņa kļūšanā par cilvēku, Viņa līdzdalībā mūsu cilvēciskajā vājumā, lai to pārveidotu Augšāmcelšanās spēkā. Viņā, kurš ir miris un augšāmcēlies mūsu pestīšanas labā, pilnībā tiek izgaismoti ticības piemēri, kas ir iezīmējuši šos mūsu pestīšanas vēstures divus tūkstošus gadu – lasām apustuliskajā vēstulē „Porta fidei”. Dokumentā tiek parādīts, ka ticībā dzīvoja Vissvētākā Jaunava Marija, apustuļi un mācekļi, ticībā mocekļi atdeva savu dzīvību, ticībā esam aicināti dzīvot arī mēs, atzīstot, ka Kungs ir klātesošs mūsu eksistencē un vēsturē.

Misionārais lūgšanu nodoms janvārim aicina mūs pievērsties reģionam, kurā risinās visdramatiskākie mūsdienu vēstures notikumi, proti, Tuvajiem Austrumiem: Lai Tuvo Austrumu kristiešu kopienas saņem no Svētā Gara spēku izturēt un saglabāt uzticību it īpaši tad, kad tās tiek diskriminētas.

2010. gada 10. oktobrī atklājot Tuvo Austrumu Bīskapu Sinodi Benedikts XVI atgādināja, ka bez kopienas nav autentiskas liecības. Toreiz Romā bija ieradušies dažādu valstu un dažādu reliģisko ritu pārstāvji. Tieši šī daudzveidība ir Tuvo Austrumu reģiona bagātība. Tajā savijušās sešu patriarhātu un latīņu rita liturģiskās, garīgās un kultūras tradīcijas. Pāvests norādīja, ka šis reģions ir mūžsenā pestīšanas plāna īstenošanas īpašā vieta. Lai atklātu tās nozīmīgumu ir nepieciešama dzīva kopiena un Kristus mācekļu autentiska liecība.

Šāda kopiena ir paša Dieva dzīve, kas caur Jēzu Kristu atklājas Svētajā Garā – sacīja pāvests. Tā ir dāvana, kas nav atkarīga no mūsu pūliņiem. Tāpēc tas ir izaicinājums mūsu brīvībai, jo no mums tiek gaidīta atbilde. Kopienai vienmēr ir vajadzīga atgriešanās, kas ir žēlastība. Pirmo kristiešu skaits Jeruzalemē nebija liels. Tolaik neviens nespēja pat iedomāties, kas notiks vēlāk. Baznīca dzīvo vienmēr ar to pašu spēku, no kura tā radusies un izaugusi. Svētā Gara nosūtīšana ir nepārtraukts un dinamisks notikums. Tā īpašs brīdis ir bīskapu sinode.

Benedikts XVI paskaidroja, ka Tuvo Austrumu Bīskapu Sinodes mērķis ir pastorāls. Taču plašākā perspektīvā tai ir ekumenisks raksturs, kas saistīts ar dialogu ar jūdaismu un islāmu. Tomēr sinodes prioritāte ir kristiešu klātbūtne, kas reizē ir liecība. Vēlam, lai ticīgie izjūt prieku par iespēju dzīvot Svētajā Zemē – sacīja pāvests. Tā ir Jēzus Kristus klātbūtnes svētītā zeme, kur īstenojās Lieldienu noslēpums. Gadsimtu gaitā to ir apmeklējuši svētceļnieku pūļi. Šajā zemē darbojas arī daudzas konsekrēto personu kopienas, kas uzskata par privilēģiju dzīvot un dot liecību Jēzus zemē. Neraugoties uz dažāda veida grūtībām, kristieši Svētajā Zemē ir aicināti dziļāk apzināties, ka ir Tuvo Austrumu Baznīcas dzīvie akmeņi. Iespēja mierīgi dzīvot savā dzimtenē ir katra cilvēka pamattiesības. Tāpēc visiem spēkiem jāveido miers un taisnība, kas veicinās harmonisku attīstību šajā reģionā.

J. Evertovskis / VR