Pāvests: Vai mums ir laiks un vieta Dievam?

Jo ātrāk varam pārvietoties, jo efektīvāki kļūst līdzekļi ar kuriem varam ietaupīt laiku, jo mazāk mums ir laika. Un Dievs? Jautājums, kas attiecas uz Viņu, nekad nešķiet steidzams. Mūsu laiks vienmēr ir pilnībā aizpildīts – sacīja Benedikts XVI. 24. decembra vakarā Svētā Pētera bazilikā pāvests vadīja Ziemassvētku dievkalpojumu. Uzrunā viņš aicināja kristiešus atrast laiku un vietu Dievam. „Mēs vēlamies paši sevi. Mēs vēlamies laimi, kas ir viegli iegūstama, mēs vēlamies, lai mūsu plāni un nodomi piepildās. Mēs esam tik pārpildīti paši ar sevi, ka nav atlikusi vieta Dievam. Un tas nozīmē, ka nav arī vietas kādam citam – bērniem, nabadzīgajiem, sabiedrības atstumtajiem,” uzsvēra pāvests, aicinot ticīgos pārdomāt par savu attieksmi pret bezpajumtniekiem, bēgļiem un migrantiem. Viņš atzina, ka mūsu jūtās un vēlmēs Dievam nav vietas. Mums ir nepieciešama atgriešanās. Lūgsim Kungu, lai mēs nepalaistu garām brīdi, kad Viņš klusām klauvē pie mūsu sirds durvīm – sacīja Svētais tēvs.

Pāvesta uzruna Kristus dzimšanas svētku Vigilijā.

Dārgie brāļi un māsas!

Arvien no jauna šī Evanģēlija skaistums skar mūsu sirdis – patiesības spožuma skaistums. Atkal no jauna mūs aizkustina fakts, ka Dievs ir tapis par bērnu, lai mēs varētu viņu mīlēt, lai mēs uzdrīkstētos viņu mīlēt, un bērna paļāvībā liek sevi mūsu rokās. Gandrīz vai saka: Zinu, ka mans spožums Tevi baida, ka mana lieluma priekšā Tu mēģini pierādīt pats sevi. Nu labi, tad es nāku pie Tevis kā bērns, lai Tu varētu uzņēmt mani un mīlēt mani.

Arvien no jauna mani saviļņo arī evanģēlista vārdi, pateikti gandrīz garāmejot, ka viņiem nebija vietas naktsmītnē. Neizbēgami rodas jautājums, kas būtu noticis, ja Marija un Jāzeps būtu klauvējuši pie manām durvīm. Vai viņiem būtu vieta? Un pēc tam mēs atceramies, ka evanģēlists Jānis šo šķietami ikdienišķo ziņu, ka vietu trūkums naktsmītnē piespieda Svēto Ģimeni patverties stallī, ir padziļinājis un pasacījis galveno uzrakstot: “Viņš nāca starp savējiem, bet savējie viņu nepieņēma” (Jņ 1, 11). Tādejādi lielais morāles jautājums par to kāda ir situācija pie mums attiecībā uz bēgļiem, patvēruma meklētājiem un imigrantiem iegūst vēl fundamentālāku nozīmi – vai mums patiesi ir vieta Dievam, kad Viņš mēģina ienākt pie mums? Vai mums ir laiks un vieta Viņam? Vai mēs patiešām neatgrūžam pašu Dievu? Tas sākas ar faktu, ka mums Viņam nav laika. Jo ātrāk varam pārvietoties, jo efektīvāki kļūst līdzekļi ar kuriem varam ietaupīt laiku, jo mazāk ir laika. Un Dievs? Jautājums, kas attiecas uz Viņu, nekad nešķiet steidzams. Mūsu laiks jau ir pilnīgi piepildīts. Bet viss iet vēl dziļāk. Vai Dievam patiesi ir vieta mūsu domās? Mūsu domāšanas metodoloģija ir nostādīta tā, ka Viņam, patiesībā, nevajadzētu pastāvēt. Arī tad, kad šķiet, ka Viņš klauvē pie mūsu domu durvīm, Viņu vajadzētu attālināt ar prāta palīdzību. Lai to uzskatītu par nopietnu, domai vajag veidoties tā, lai padarītu nevajadzīgu “Dieva hipotēzi”. Viņam nav vietas. Arī mūsu sajūtās un vēlmēs Viņam nav vietas. Mēs gribam mūs pašus, gribam lietas, kurām varam pieskarties, sajūtamu, paredzamu laimi, mūsu personīgo projektu un ideju veiksmi.

Esam pilnībā “piepildīti” paši ar sevi, tā, ka Dievam nepietiek vietas. Un tāpēc mums nav vietas citiem, bērniem, nabagiem, svešiniekiem. Caur vienkāršajiem vārdiem par vietu trūkumu naktsmītnē varam saprast, cik ļoti mums ir nepieciešams svētā Pāvila aicinājums: “Ļaujiet sevi pārveidot, atjaunojot Jūsu domāšanas veidu!” (Rm 12,2). Pāvils runā par atjaunotni, par mūsu intelekta (noos) atvēršanu, vispārīgi runā par veidu, kādā redzam pasauli un paši sevi. Mums nepieciešama atgriešanās, kura patiesi ietiecas to attiecību dziļumā, kuras veidojam ar realitāti. Lūgsim Kungu atmodināt mūsu uzmanību, lai mēs saskatītu Viņa klātbūtni, lai mēs dzirdētu, ka Viņš klusām, bet neatlaidīgi klauvē pie mūsu esības un vēlmju durvīm. Lūgsim Viņu, lai dziļi mūsos rodas vieta Viņam. Un lai tādejādi mēs Viņu varētu atpazīt tajos, caur kuriem Viņš vēršas pie mums – bērnos, šīs pasaules cietējos un pamestajos, atstumtajos un nabadzīgajos.

Ziemassvētku stāstā ir vēl kāds vārds par kuru gribēju dalīties pārdomās kopā ar jums. Tā ir slavas himna, ar kuru eņģeļi uzsāk savu vēsti par jaundzimušo Pestītāju: “Gods Dievam augstumos un miers virs zemes labas gribas cilvēkiem”. Dievs ir godības pilns. Dievs ir tīra gaisma, patiesības un mīlestības spožums. Viņš ir labs. Viņš ir patiesais labums visaugstākajā mērā. Viņam apkārt esošie eņģeli pirmām kārtām vienkārši stāsta par prieku sajust Dieva godību. Viņu dziesma ir vienkārši tā prieka izpausme, kas viņus piepilda. Varētu teikt, ka viņu vārdos dzirdam kaut ko no debesu melodiskajām skaņām. Aiz tā neslēpjas nekāds jautājums par mērķi, ir tikai apziņa – esam pilni laimes, kura rodas, uztverot Dieva taisnības un mīlestības tīro godību. Vēlamies, lai šis prieks skar mūs – pastāv patiesība. Pastāv tīra labestība. Pastāv tīra gaisma. Dievs ir labs, Viņš ir augstākais spēks pāri visiem spēkiem. Šajā naktī kopā ar eņģeļiem un ganiem mums vienkārši vajadzētu priecāties par šo faktu.

Dieva godība debesu augstumos ir saistīta ar mieru virs zemes starp cilvēkiem. Tur, kur Dievs nav godībā, tur, kur Viņš tiek aizmirsts vai pat noliegts, tur nav arī miera. Tomēr šodien vairāki filozofijas virzieni uzsver pretējo – reliģijas, it sevišķi monoteisms, ir vardarbības un pasaules karu iemesls; pirmkārt vajadzētu atbrīvot cilvēci no reliģijām un pēc tam radīsies miers; monoteisms – ticība vienam Dievam būtu varmācīgs, tolerances trūkuma iemesls, jo pēc savas dabas vēlas uzspiest sevi citiem kā vienīgo patiesību. Patiesi, pagātnē monoteisms izmantots kā iemesls tolerances trūkumam un vardarbībai. Jā, kāda reliģija var saslimt un tādejādi nonākt pretrunā ar savu dziļāko būtību, kad cilvēks domā, ka viņam ir jāuzņemas Dieva lieta, padarot Dievu par savu privātīpašumu. Mums ir jābūt uzmanīgiem pret šiem maldiem par svētumu. Ja nepamatota reliģijas izmantošana pagātnē nav apstrīdama, tad tomēr nav taisnība, ka “nē” Dievam atjaunotu mieru. Ja nodziest Dieva gaisma, izdziest arī cilvēka dievišķā cieņa. Tad viņš vairs nav Dieva attēls, kuru būtu jāciena ikvienā – vājākajā, svešinieka, nabagā. Tad mēs vairs neesam brāļi un māsas, vienīgā Tēva bērni, kuri, cēlušies no Tēva, ir savstarpēji saistīti. To, ka augstprātīgi vardarbības veidi vēl aizvien parādās un to, kā cilvēks noniecina un iznīcina otru cilvēku, visā savā nežēlībā esam redzējuši pagājušajā gadu simtā. Tikai tad, kad Dieva gaisma spīd pār cilvēku un cilvēkā, tikai tad, kad ikviens cilvēks ir Dieva gribēts, atpazīts un mīlēts, tikai tad, lai cik arī nožēlojams būtu viņa stāvoklis, viņa cieņa ir neaizskarama. Svētajā Naktī pats Dievs ir tapis par cilvēku, kā to sludināja pravietis Isajs: šeit piedzimušais bērns ir “Emanuēls”, Dievs ar mums (sal. Is 7,14). Un visos šajos pagājušajos gadu simtos nav bijuši tikai nepamatoti reliģijas izmantošanas gadījumi, bet no ticības uz šo Dievu, kurš ir tapis par cilvēku, ir atkal un atkal nākuši samierināšanās un labuma spēki. Grēka un vardarbības tumsā, šī ticība ir likusi atspīdēt miera un labuma gaišam staram, kas turpina starot.

Tā Kristus ir mūsu miers un ir pasludinājis mieru tuviem un tāliem (sal. Ef 2, 14.17). Kā gan lai mēs šājā stundā nelūdzam viņu: “Jā, Kungs, pasludini arī šodien mums mieru, tuviem un tāliem. Dari, lai arī šodien zobeni tiek pārkalti sirpjos (sal. Is 2, 4), lai kara bruņojuma vietā pie cietējiem nonāk palīdzība. Apgaismo tos cilvēkus, kuri tic, ka Tavā vārdā nepieciešams radīt vardarbību, līdz viņi saprot vardarbības bezjēdzību un atpazīst Tavu patieso seju. Palīdzi mums tapt par “Tev tīkamiem” cilvēkiem – cilvēkiem pēc Tava attēla un tādejādi – miera cilvēkiem.

Tikko eņģeļi bija attālinājušies, gani teica viens otram: “Nāciet, iesim uz turieni, uz Betlēmi un ieraudzīsim to, kas mums ir ticis sludināts” (sal. Lk 2,15). Evanģēlists mums saka, ka gani steidzās uz Betlēmi (sal. 2,16). Svēta ziņkārība dzina viņus ieraudzīt stallī bērnu, par kuru eņģelis teica, ka viņš ir Pestītājs, Kristus, Kungs. Lielais prieks, par kuru arī bija runājis eņģelis, bija aizskāris viņu sirdis un devis viņiem spārnus.

Iesim uz turieni, uz Betlēmi – šodien aicina mūs Baznīcas liturģija. Trans-eamus tā to tulko latīņu Bībele – „pāriet”, iet tālāk, uzdrīkstēties spert soli pāri, “pāreja” caur kuru izejam no mūsu domas un dzīves pieradumiem, šķērsojam tīri materiālo pasauli, lai nokļūtu līdz svarīgākajam, tālākajam, uz to Dievu, kurš no savas puses, ir nācis no turienes, pie mums. Gribam lūgt Kungu, lai Viņš dod mums spēju pārsniegt mūsu spējas, mūsu pasauli, lai palīdz satikt Viņu, it sevišķi brīdī, kad Viņš pats Vissvētākajā Euharistijā ieliek sevi mūsu rokās un sirdīs.

Iesim uz turieni, uz Betlēmi, ar šiem vārdiem, kurus kopā ar ganiem sakām viens otram nevajadzētu domāt tikai par lielo pāreju uz dzīvo Dievu, bet arī par konkrēto pilsētu, Betlēmi, par visām tām vietām, kur Kungs dzīvoja, darbojās un cieta. Šajā stundā lūgsimies par tiem cilvēkiem, kuri šobrīd tur dzīvo un cieš. Lūgsimies, lai tur būtu miers. Lūgsimies, lai ebreji un palestīniesi varētu veidot savu dzīvi vienīgā Dieva mierā un brīvībā. Lūgsimies arī par kaimiņvalstīm, par Lībiju, Sīriju, Irāku u.c., lai tur nostiprinās miers. Lai kristieši šajās zemēs, kur radās mūsu ticība, varētu saglabāt savas mājvietas, lai kristieši un musulmaņi kopā varētu attīstīt savas valstis Dieva mierā.

Gani steidzās. Viņus dzina uz priekšu svētā ziņkārība un svēts prieks. Starp mums reti kad notiek tā, ka steidzamies Dieva dēļ. Šodien Dievs nav daļa no steidzami paveicamā. Mēs domājam un sakām, ka Dieva lietas var pagaidīt. Tomēr Viņš ir pati nozīmīgākā realitāte, galu galā, Viņš ir vienīgais, kurš ir patiesi nozīmīgs. Kāpēc gan lai arī mūs nepārņemtu ziņkārība tuvāk ieraudzīt un uzzināt to, ko Dievs mums ir teicis? Lūgsimies, lai ganu svētā ziņkārība un svētais prieks šajā stundā skar arī mūs, un ar šo prieku iesim uz turieni, uz Betlēmi – pie Kunga, kurš šodien atkal no jauna nāk mums pretī. Amen.