Nabadzība kristīgā skatījumā

Kāpēc nabadzība? – tas ir jautājums, kuru Eiropas radio, televīzijas un pārējie masu saziņas līdzekļu darbinieki ir uzdevuši kā daļu no kontinentālas diskusijas par to – kas ir nabadzība un ko var darīt, lai uzlabotu trūkumcietēju dzīvi gan bagātās, gan mazāk attīstītās valstīs. Septītajā Eiropas apskatā Vatikāna Radio angļu programmas žurnāliste Filipa M. Hitčena atskatās uz katoļu Baznīcas ieguldījumu šajās sarunās. Daudzus gadus atpakaļ kāds gudrs franciskāņu mūks man teica: „Viss ir atkarīgs no pareizajām attiecībām, no tā kā mēs saprotam savu vietu dzīves ekosistēmā No tā vai mēs saprotam savu atkarību ne tikai no Dieva, bet vienam no otra un no katras Viņa radības,” atgādina žurnāliste.

Pēdējās divās desmitgadēs mūsu izpratne par nabadzību ir attālinājusies no „mazāk par dolāru dienā” modeļa, kuru 1990. gadā aprakstīja Pasaules Banka, lai raksturotu tos, kas saskārās ar ikdienas izdzīvošanas grūtībām. Šodien, kā mums to atgādina Tūkstošgades attīstības mērķi, vairāk tiek runāts par piekļuvi izglītībai un veselības aprūpei, par iespēju saņemt tīru ūdeni un par vides aizsardzību, par cīņu ar neizpratni, dzimumu līdztiesības veicināšanu un līdzdalības politiskajos procesos palielināšanu. Skatoties uz 2015. gada perspektīvu, proti, uz pusi samazināt to cilvēku skaitu, kas dzīvo nabadzībā, pēc Pontifikālās Taisnīguma un miers padomes prezidenta, kardināla Turksona domām – pati svarīgākā vajadzība par kuru šodien runā cilvēki Kongo ir sliktie saziņas kanāli, t.i. svarīga ir arī piekļuve informācijai internetā. Visa iepriekš uzskaitītā kopums tur cilvēkus lejupejošā trūkuma, pazemojuma un kontroles pār savu dzīvi zaudējumu spirālē.

Kamēr sekulārajām institūcijām un finansiālajām organizācijām bija nepieciešamas desmitgades, lai pamostos un ieraudzītu metožu „no augšas uz leju” un „viens izmērs der visiem” nederīgumu, Baznīca jau ilgu laiku ir paudusi sociālo doktrīnu, kura ir balstīta uz iespēju sniegšanu visiem, savstarpējām saiknēm un vispusīgu skatījumu uz visiem kopīgo cilvēka cieņu. Ko gan citu daudzi mūki un mūķenes dara pašās tālākajās pasaules malās caur izglītības, atkritumu pārstrādes, veselības aprūpes un ienākumus veicinošām programmām, ja ne palīdz cilvēkiem palīdzēt sev pašiem, nevis paļauties uz Rietumu žēlsirdības dāvanām”?

Kamēr šie priekšējās rindās esošie mūki un mūķenes ar daudziem praktiskiem darbiem ir darījuši klātesošu Dieva mīlestību, pagājušā gadsimta pāvesti un citi Baznīcas vadītāji savos rakstos ir izveidojuši sociālās doktrīnas principus. Lai atceramies britu kardināla Henrija Maninga mediāciju Londonas ostu streikos 1889. gadā, kam divus gadus vēlāk sekoja pāvesta Leona XIII enciklika Rerum Novarum. Atcerēsimies arī Pontifikālās Taisnīguma un miers padomes 1986. gadā izdoto dokumentu par starptautisko parādu, kas bija „Atbrīvojam no parāda” kampaņas priekšvēstnesis vai arī pāvesta Benedikta XVI nesen publicēto encikliku Caritas in Veritate, kurā valdības, bankas un lielās kompānijas tika aicinātas domāt par šodienas nabadzības cēloņiem.

Bet kāpēc šī bagātā un skaidri formulētā mācība par cilvēka cieņu un globālo solidaritāti joprojām cīnās par to, lai tiktu uzklausīta? Kāpēc Baznīcas sociālo doktrīnu raksturo kā tās vislabāk glabāto (vai tīši novārtā pamesto) noslēpumu? Kāpēc īru roka mūziķis Bono nesen atkal bija Vatikānā, lai aicinātu kardinālu Turksonu darīt vairāk, lai aktualizētu Baznīcas vietu pret-nabadzības kampaņā? Daļēji tāpēc, ka mēs, kā ticības cilvēki, labāk izvēlamies klusām darīt savu darbu un atstājam skaļa profila retoriku politiķiem un populāriem mūziķiem. Tāpēc ka mēs esam noguruši strādāt blakus kādam, kurš varētu apstrīdēt mūsu darbošanās veidu. Tāpēc ka ir daļa, kuri nemeklē taisnīgumu un mieru kā neatraujamu katoliskās ticības daļu, jo kāpēc gan lai vēl joprojām sociālās doktrīnas kursi būtu izvēles priekšmets dažos semināros? Un tāpēc, ka, ja mēs uztveram Bībeles vēsti nopietni, tas nozīmētu radikālu mūsu dzīves un attiecību pārskatīšanu – ne tikai ar ģimeni un draugiem, bet arī ar tiem, kas dzīvo otrā pasaules malā. Tas nozīmētu, ka būtu jāatrod labāks veids, kā ieguldīt mūsu laiku, enerģiju un naudu, mainot mūsu attiecības komercdarbībā, politikā un ekonomiskajos sadarbības partneros. Vai šajā Adventa laikā mēs būsim spējīgi sekot svētā Franciska piemēram un nolikt malā pašu intereses un paštaisnīgumu? Dot – ne tikai baznīcas kolekti vai labdarības ziedojumus, bet sniegt sevi pašu kalpojumā citiem, kā Dievs nāca pasaulē, lai dāvinātu Sevi mums? Tā ir dāvana, kas patiešām varētu radīt pārmaiņas šajos Ziemassvētkos.

Filipa M. Hitčena, Vatikāna Radio žurnāliste