2012-11-28 15:14:04

Evaņģelizācijas rezultāti ir atkarīgi no ticīgo saiknes ar Kristu


Kā mūsdienās runāt par Dievu? – tas bija centrālais jautājums, ko uzdeva Benedikts XVI vispārējās audiences laikā. 28. novembra katehēzes mācībā pāvests uzsvēra, ka mēs, kristieši, esam aicināti ar vārdiem un darbiem apliecināt, ka Dievs nav mūsu dzīves sāncensis. Mēs esam aicināti parādīt, ka, tieši pretēji, Viņš ir mūsu dzīves piepildījums un pamats, ka Viņš savā mīlestībā atjauno mūsu dzīvi un attiecības. Svētais tēvs īpašu vērību pievērsa ģimenei. Vecākiem jābūt modriem, jāprot īstajā brīdī saskatīt savu bērnu dziļākās vajadzības, un jābūt priecīgiem savas ticības lieciniekiem. Vispirms Svētas tēvs atgādināja, ka Dieva mīlestība, kas ir ielieta mūsu sirdīs (sal. Rom 5,5), tiecas mūsu dzīvi padarīt „labu”. Mīlēt nozīmē iziet no sevis. Dievs mūs mīl, rūpējas par mums. Evaņģēlija vēsts, kas ved mūs uz satikšanos ar Dievu, kurš ir Mīlestība, ir paredzēta visiem cilvēkiem.

Pāvests norādīja, ka pestīšanas vienīgais avots ir Jēzus Kristus. Tikai Viņā katrs cilvēks var rast savu piepildījumu. Kristieša uzdevums ir to sludināt un darīt zināmu visiem cilvēkiem. Jautājums, kas paceļas, ir sekojošs: Kā mūsdienās runāt par Dievu? Mūsdienu cilvēku sirdis bieži vien ir aizslēgtas pestīšanas vēstij. Viņu prātu nodarbina visdažādākās pasaulīgās lietas. Kā sludināt Evaņģēlija patiesību, lai cilvēki tajā ieklausītos un tai atvērtos?

Šajā sakarā Benedikts XVI paskaidroja, ka vispirms esam aicināti pievērst uzmanību paša Dieva rīcības veidam. Dievs ieradās pasaulē. Jēzus Nācarieša vaigā varam ieraudzīt paša Dieva vaigu. Dievs nokāpa no Debesīm, lai atklātu mums „mākslu dzīvot” un laimes ceļu, lai atbrīvotu mūs no grēka un padarītu par Dieva bērniem.

Pirmkārt, lai runātu par Dievu, mums pašiem ir skaidri jāzina, ko mēs gribam mūsdienu cilvēkiem sniegt – sacīja pāvests. Mums jāsaprot, ka runa ir par pašu Jēzu Kristu, kurā atrodam atbildes uz visiem eksistenciālajiem jautājumiem. Tas, ko mēs saviem laikabiedriem atklājam, ir pats Kristus. Tā ir Dieva mīlestības vēsts. Mēs sludinām nevis sevi, bet Krustā sisto Kristu. Otrkārt, lai runātu par Dievu, mums pašiem nemitīgi jāaug savā ticībā. Mums nemitīgi jāpadziļina draudzības attiecības ar Jēzu. Mums jāiepazīst Dievu un jānes savā sirdī dedzīga vēlēšanās iepazīstināt ar Viņu savus tuvākos. Mēs nedrīkstam padoties panākumu kārdinājumam. Mums jāsargājas no lepnības un no balstīšanās tikai uz saviem spēkiem. Tieši otrādi, esam aicināti sekot paša „Dieva metodei”, saglabājot pazemību un vienkāršību, nebaidoties spert mazus soļus un ticot Viņa žēlastības darbībai. Tādēļ, treškārt, mums jāierāda savā dzīvē aizvien vairāk vietas Dievam, kurš mums atklāj savu mīlestības vaigu. Mums jāatsakās no sevis, jāatdod sevi Kristum, apzinoties, ka nevis mēs iegūstam citus Dievam, bet Viņš pats pievelk cilvēkus pie sevis. No mums Viņš gaida sadarbību.

Rezumējot iepriekš teikto, Benedikts XVI norādīja uz ikdienas lūgšanas nozīmi kristieša dzīvē. Atbildot uz jautājumu, kā mūsdienu cilvēkiem sludināt Dievu, pāvests uzsvēra, ka vispirms mums pašiem jāmācās ieklausīties Dievā. Mēs varam citiem stāstīt tikai par to, ko paši esam redzējuši un piedzīvojuši. Varam dot citiem tikai to, kas mums ir. Tādēļ jāļauj, lai tikšanās ar Kristu pārveido mūs pašus. Vispirms Kristum jākļūst par mūsu dzīves orientieri, tikai tad spēsim atklāt citiem, cik ļoti Viņš ir nepieciešams pasaulei. Turklāt mums nav jābaidās no sava vājuma. Ja ierādīsim Kristum centrālo vietu savā dzīvē, tad varam būt droši, ka ar saviem darbiem nesīsim augļus. Tas attiecas arī uz kristiešu kopienām – sacīja pāvests. Viņas ir aicinātas būt par Dieva žēlastības pārveidojošās darbības lieciniecēm, pārvarot individuālismu, noslēgšanos sevī, egoismu, vienaldzību un ikdienas attiecībās izdzīvojot Dieva mīlestību. Vai patiešām tādas ir mūsu kopienas? – viņš jautāja.

Benedikts XVI piebilda, ka kristietim jāseko paša Kristus paraugam un jābūt vērīgiem pret laika zīmēm. Pāvests norādīja, ka īpašā vieta, kur esam aicināti atklāt citiem Dievu, iepazīstināt ar Viņu, runāt par viņu, ir ģimene. Vecāku galvenais uzdevums ir atvērt bērnu sirdis Dieva mīlestībai. Tādēļ, pirmkārt, vecākiem jābūt modriem. Viņiem jāsaskata īstie brīži, kad vislabāk ievadīt sarunas par ticību un attīstīt kritiskas pārdomas par dažādiem procesiem, kuriem bērni tiek pakļauti. Vecākiem jāprot saredzēt iespējamos reliģiskos jautājumus, kas rodas viņu bērnos, un kas dažreiz ir redzami, bet reizēm paliek apslēpti. Otrkārt, vecākiem jābūt priecīgiem savas ticības lieciniekiem. Runa ir par Lieldienu prieku, kas neizslēdz ciešanas un grūtības. Vecākiem jāiemācās piedāvāt kritērijus, kas ļautu visu interpretēt kristīgās cerības gaismā. Evaņģēlijs piešķir mums tieši šo spēju raudzīties uz visu ar jaunu skatienu, ar paša Dieva acīm. Svarīgi, lai ģimenes locekļi palīdzētu cits citam saprast, ka ticība nav nesta, bet ir patiesa prieka avots, jo ļauj visur saskatīt labā klātbūtni un piedāvā orientierus izdevušās dzīvei. Treškārt, vecākiem jāprot klausīties un veidot dialogu.

Katehēzes noslēgumā Benedikts XVI atgādināja, ka runāt par Dievu nozīmē palīdzēt ar vārdiem un dzīves piemēru citiem saprast, ka Dievs ir mūsu dzīves pamats. Viņš ir mūsu piepildījums. Runāt par Dievu nozīmē atklāt pašu būtiskāko, proti, iepazīstināt cilvēkus ar Jēzu Kristu. Runāt par Dievu nozīmē atklāt Viņa mīlestību, kas atjauno cilvēka dzīvi. Pāvests piebilda, ka Dievs mums ir devis Baznīcu, kur šī cilvēka un sabiedrības atjaunotne notiek caur Dieva vārdu un sakramentiem.

J. Evertovskis / VR







All the contents on this site are copyrighted ©.