Evaņģelizācijas rezultāti ir atkarīgi no ticīgo saiknes ar Kristu
Kā mūsdienās runāt par Dievu? – tas bija centrālais jautājums, ko uzdeva Benedikts
XVI vispārējās audiences laikā. 28. novembra katehēzes mācībā pāvests uzsvēra, ka
mēs, kristieši, esam aicināti ar vārdiem un darbiem apliecināt, ka Dievs nav mūsu
dzīves sāncensis. Mēs esam aicināti parādīt, ka, tieši pretēji, Viņš ir mūsu dzīves
piepildījums un pamats, ka Viņš savā mīlestībā atjauno mūsu dzīvi un attiecības. Svētais
tēvs īpašu vērību pievērsa ģimenei. Vecākiem jābūt modriem, jāprot īstajā brīdī saskatīt
savu bērnu dziļākās vajadzības, un jābūt priecīgiem savas ticības lieciniekiem. Vispirms
Svētas tēvs atgādināja, ka Dieva mīlestība, kas ir ielieta mūsu sirdīs (sal. Rom 5,5),
tiecas mūsu dzīvi padarīt „labu”. Mīlēt nozīmē iziet no sevis. Dievs mūs mīl, rūpējas
par mums. Evaņģēlija vēsts, kas ved mūs uz satikšanos ar Dievu, kurš ir Mīlestība,
ir paredzēta visiem cilvēkiem.
Pāvests norādīja, ka pestīšanas vienīgais avots
ir Jēzus Kristus. Tikai Viņā katrs cilvēks var rast savu piepildījumu. Kristieša uzdevums
ir to sludināt un darīt zināmu visiem cilvēkiem. Jautājums, kas paceļas, ir sekojošs:
Kā mūsdienās runāt par Dievu? Mūsdienu cilvēku sirdis bieži vien ir aizslēgtas pestīšanas
vēstij. Viņu prātu nodarbina visdažādākās pasaulīgās lietas. Kā sludināt Evaņģēlija
patiesību, lai cilvēki tajā ieklausītos un tai atvērtos?
Šajā sakarā Benedikts
XVI paskaidroja, ka vispirms esam aicināti pievērst uzmanību paša Dieva rīcības veidam.
Dievs ieradās pasaulē. Jēzus Nācarieša vaigā varam ieraudzīt paša Dieva vaigu. Dievs
nokāpa no Debesīm, lai atklātu mums „mākslu dzīvot” un laimes ceļu, lai atbrīvotu
mūs no grēka un padarītu par Dieva bērniem.
Pirmkārt, lai runātu par Dievu,
mums pašiem ir skaidri jāzina, ko mēs gribam mūsdienu cilvēkiem sniegt – sacīja pāvests.
Mums jāsaprot, ka runa ir par pašu Jēzu Kristu, kurā atrodam atbildes uz visiem eksistenciālajiem
jautājumiem. Tas, ko mēs saviem laikabiedriem atklājam, ir pats Kristus. Tā ir Dieva
mīlestības vēsts. Mēs sludinām nevis sevi, bet Krustā sisto Kristu. Otrkārt, lai runātu
par Dievu, mums pašiem nemitīgi jāaug savā ticībā. Mums nemitīgi jāpadziļina draudzības
attiecības ar Jēzu. Mums jāiepazīst Dievu un jānes savā sirdī dedzīga vēlēšanās iepazīstināt
ar Viņu savus tuvākos. Mēs nedrīkstam padoties panākumu kārdinājumam. Mums jāsargājas
no lepnības un no balstīšanās tikai uz saviem spēkiem. Tieši otrādi, esam aicināti
sekot paša „Dieva metodei”, saglabājot pazemību un vienkāršību, nebaidoties spert
mazus soļus un ticot Viņa žēlastības darbībai. Tādēļ, treškārt, mums jāierāda savā
dzīvē aizvien vairāk vietas Dievam, kurš mums atklāj savu mīlestības vaigu. Mums jāatsakās
no sevis, jāatdod sevi Kristum, apzinoties, ka nevis mēs iegūstam citus Dievam, bet
Viņš pats pievelk cilvēkus pie sevis. No mums Viņš gaida sadarbību.
Rezumējot
iepriekš teikto, Benedikts XVI norādīja uz ikdienas lūgšanas nozīmi kristieša dzīvē.
Atbildot uz jautājumu, kā mūsdienu cilvēkiem sludināt Dievu, pāvests uzsvēra, ka vispirms
mums pašiem jāmācās ieklausīties Dievā. Mēs varam citiem stāstīt tikai par to, ko
paši esam redzējuši un piedzīvojuši. Varam dot citiem tikai to, kas mums ir. Tādēļ
jāļauj, lai tikšanās ar Kristu pārveido mūs pašus. Vispirms Kristum jākļūst par mūsu
dzīves orientieri, tikai tad spēsim atklāt citiem, cik ļoti Viņš ir nepieciešams pasaulei.
Turklāt mums nav jābaidās no sava vājuma. Ja ierādīsim Kristum centrālo vietu savā
dzīvē, tad varam būt droši, ka ar saviem darbiem nesīsim augļus. Tas attiecas arī
uz kristiešu kopienām – sacīja pāvests. Viņas ir aicinātas būt par Dieva žēlastības
pārveidojošās darbības lieciniecēm, pārvarot individuālismu, noslēgšanos sevī, egoismu,
vienaldzību un ikdienas attiecībās izdzīvojot Dieva mīlestību. Vai patiešām tādas
ir mūsu kopienas? – viņš jautāja.
Benedikts XVI piebilda, ka kristietim jāseko
paša Kristus paraugam un jābūt vērīgiem pret laika zīmēm. Pāvests norādīja, ka īpašā
vieta, kur esam aicināti atklāt citiem Dievu, iepazīstināt ar Viņu, runāt par viņu,
ir ģimene. Vecāku galvenais uzdevums ir atvērt bērnu sirdis Dieva mīlestībai. Tādēļ,
pirmkārt, vecākiem jābūt modriem. Viņiem jāsaskata īstie brīži, kad vislabāk ievadīt
sarunas par ticību un attīstīt kritiskas pārdomas par dažādiem procesiem, kuriem bērni
tiek pakļauti. Vecākiem jāprot saredzēt iespējamos reliģiskos jautājumus, kas rodas
viņu bērnos, un kas dažreiz ir redzami, bet reizēm paliek apslēpti. Otrkārt, vecākiem
jābūt priecīgiem savas ticības lieciniekiem. Runa ir par Lieldienu prieku, kas neizslēdz
ciešanas un grūtības. Vecākiem jāiemācās piedāvāt kritērijus, kas ļautu visu interpretēt
kristīgās cerības gaismā. Evaņģēlijs piešķir mums tieši šo spēju raudzīties uz visu
ar jaunu skatienu, ar paša Dieva acīm. Svarīgi, lai ģimenes locekļi palīdzētu cits
citam saprast, ka ticība nav nesta, bet ir patiesa prieka avots, jo ļauj visur saskatīt
labā klātbūtni un piedāvā orientierus izdevušās dzīvei. Treškārt, vecākiem jāprot
klausīties un veidot dialogu.
Katehēzes noslēgumā Benedikts XVI atgādināja,
ka runāt par Dievu nozīmē palīdzēt ar vārdiem un dzīves piemēru citiem saprast, ka
Dievs ir mūsu dzīves pamats. Viņš ir mūsu piepildījums. Runāt par Dievu nozīmē atklāt
pašu būtiskāko, proti, iepazīstināt cilvēkus ar Jēzu Kristu. Runāt par Dievu nozīmē
atklāt Viņa mīlestību, kas atjauno cilvēka dzīvi. Pāvests piebilda, ka Dievs mums
ir devis Baznīcu, kur šī cilvēka un sabiedrības atjaunotne notiek caur Dieva vārdu
un sakramentiem.