Bosnija Hercegovina: miers, taisnība, piedošana?

Ir pagājuši 20 gadi, kopš traģiskā Sarajevas aplenkuma, taču Bosnijā-Hercegovinā situācija ir saspīlēta joprojām. Patiesa izlīgšana starp etniskajām un reliģiskajām kopienām nav notikusi, un šai ziņā Sarajeva līdzinās sava veida „Eiropas Jeruzalemei”. Interesants ir salīdzinājums, kādu pilsētā dzīvojošajiem dažādu reliģiju piederīgajiem piedēvē Jakobs Finči, šī reģiona ebreju līderis, Bosnijas-Hercegovinas vēstnieks Šveicē. Viņš saka: „musulmaņi ir kā milti, pareizticīgie ūdens, katoļi raugs un ebreji sāls”. Tās ir maizes sastāvdaļas, bez kurām nebūtu iespējams pagatavot maizi, vai arī tai nebūtu garšas.

Šodien Bosnijas-Hercegovinas federācijas galvaspilsētā mūsdienīgi debesskrāpji slejas līdzās Otomaņu impērijas minaretiem un graciozām villām. Šī gada aprīlī Sarajeva atcerējās 11 541 aplenkuma upuri, pilsētas galvenās ielas malās izvietojot tikpat daudz sarkanus krēslus. Taču Sarajevā bojā gāja vēl kādi 16 tūkstoši cilvēku dažādu sekundāru iemeslu dēļ, ko izraisīja šis četrus gadus ilgais aplenkums. Visā Bosnijā tika pastrādāti briesmīgi noziegumi, daudzi bērni palika bāreņi, bet sievietes – atraitnes. Iedzīvotāji, galvenokārt bosniešu musulmaņi, tika pakļauti etniskajām tīrīšanām, ko veica serbu separātisti.

Mierīga sadzīve starp kopienām palika vēsturē, par kuru vēl liecina Sarajevas centrā, dažos kvadrātmetros sakoncentrētie dievnami – sefardītu sinagoga, musulmaņu mošeja, pareizticīgo katedrāle un katoļu baznīca.

Šī gada septembrī Sarajevā notika Svētā Eģīdija kopienas organizēta starptautiska tikšanās „Cilvēki un reliģijas”, kuras ietvaros tika savāktas arī vairāku cilvēku liecības. Kanita Ita Focaka – arhitekte un tiesu tulkotāja itāliešu un bosniešu valodās, pēc ticības katoliete, pastāstīja, ka agrāk šeit pastāvējušas daudzas jauktās ģimenes. Viņa pati bija precējusies ar bosniešu musulmani, kuru kara sākumā nogalināja, iespējams, nejauša, mājās iemaldījusies lode. Bez tēva palika divi bērni, jaunākajam toreiz bija 3 gadi. „Ziemassvētkos vīrs nāca kopā ar mani uz Pusnakts dievkalpojumu, bet Ramadanā abi gājām uz mošeju skaitīt Korānu,” stāsta sieviete. Viņa piemin arī trīs dažādu reliģiju svētceļojuma vietas, ko Bosnijas-Hercegovinas iedzīvotāji apmeklē, neatkarīgi no savas reliģijas. Tās ir svētā Antonija no Padovas franciskāņu baznīca, Septiņu brāļu musulmaņu mauzolejs un Svētā Miķeļa pareizticīgo baznīca. „Vienkāršie ļaudis vēlas dzīvot, atrast darbu un atjaunot māju, taču mūsu politiķi ir apsēsti ar varaskāri, un nespēj sadalīt varu savā starpā,” saka Focaka.

„Sarajeva ir atguvusies urbanistiskā, taču ne garīgā ziņā,” pašreizējo situāciju vērtē Senadins Musabegovičs – Kultūras un vizuālo mākslu teorijas pasniedzējs universitātē. „Deitonas pamiers konfliktu spēja vienīgi iesaldēt,” viņš saka. „Patiesībā ir vērojama nacionālistiska un ekonomiska segregācija, ko izraisīja mežonīga kapitālisma likumi, salaužot sociālās saiknes.

Kā vēstī Caritas ziņojums, 2010. gadā valstī pastāvēja 27% liels bezdarba līmenis. 20% iedzīvotāju atradās zem iztikas minimuma. Bosnijas-Hercegovinas Bīskapu konferences Caritas organizācijas pārstāvji Gabriele Liotta un Gracia Redolfi stāsta, ka arī šobrīd ap 70 tūkstoši cilvēku izmanto karitatīvo organizāciju virtuves, visvairāk apdraudēti ir veci ļaudis un invalīdi. Sievietes tiek pakļautas cilvēktirdzniecībai, bet jaunieši ir kļuvuši pasīvi, jo nesaskata labākas dzīves izredzes nākotnē. Jāņa Pāvila II vārdā nosauktais diecezālais centrs cenšas sniegt jauniešiem formāciju un cerību, un iesaista tos ekumeniskās iniciatīvās kopā ar pareizticīgo vienaudžiem.

Sarajevas palīgbīskaps Pero Sudars 1994. gadā pilsētā ir nodibinājis vairākas interetniskās skolas. Viņš norāda uz politisko samezglojumu, kur katrai tautībai ir diametrāli pretēji uzskati par Bosnijas-Hercegovinas nākotni. Serbi vēlas, lai tā pastāvētu kā divas valstis, bosniešu musulmaņi vēlas vienu centralizētu valsti, bet horvāti, kas ir mazākumā un pārsvarā katoļticīgi, baidās par to, ka viņiem vietas šai zemē vairs nebūs vispār. „Neraugoties uz starptautiskās kopienas centieniem,” saka bīskaps, „Bosnija-Hercegovina nevar pastāvēt kā viengabalaina, unitāra valsts. Bīskaps izsaka nožēlu, ka Deitonas miera līgums, diemžēl, ļauj palikt pašreizējiem politiķiem pie varas, un šo zemi izpostīt vēl vairāk.

Lai skaidrāk iezīmētu pašreizējo situāciju, bīskaps Sudars stāsta, ka tais federācijas kantonos, kur ir jauktais etniskais un politiskais sastāvs, ir atgriezušies gan horvātu, gan bosniešu musulmaņu bēgļi, bet kantonos, kur pie varas ir vai nu tikai horvāti, vai tikai bosnieši, kā arī Serbu Republikā, bēgļi nav atgriezušies, jo viņi nejūtas droši.

I. Šteinerte/”Jesus”