Ticības un prāta harmonija – ceļš uz jaunu humānismu

Katra cilvēka sirdī mīt dziļas slāpes pēc patiesības. Harmoniskas attiecības starp ticību un prātu ir vienīgais ceļš, kas ved cilvēku pie Dieva un ļauj viņam sevi pilnībā piepildīt – sacīja Benedikts XVI vispārējās audiences laikā, uzrunājot Pāvila VI zālē, Vatikānā, sapulcējušos svētceļniekus. 21. novembra katehēzes mācībā pāvests runāja par ticības racionālo raksturu. Ticība nav pretrunā ar prātu. Dieva noslēpums nav kaut kas iracionāls. Atvērties ticībai un iepazīt Dievu ir būtiski svarīgi, jo Evaņģēlijs mums atnesa „jaunu humānismu” – uzsvēra Svētais tēvs. Tikai Evaņģēlija gaismā varam līdz galam izprast patiesību par cilvēku un atklāt realitātes jēgu. Uzrunā Benedikts XVI mudināja klātesošos šajā Ticības gadā atklāt ticības prieku un rast entuziasmu ticības patiesību tālāknodošanai. Šīs patiesības nav tikai informācija par Dievu – viņš uzsvēra.

Šīs patiesības stāsta par Dieva tikšanās ar cilvēkiem notikumu. Runa ir par tikšanos, kas atnes pestīšanu un patiesu brīvību, un piepilda cilvēka sirds visdziļākās vēlmes – viņa ilgas pēc miera, brālības un mīlestības. Ticība ļauj atklāt, ka tikšanās ar Dievu pilnveido visu to, kas cilvēkā ir labs, patiess un skaists. Ticība piešķir tam patieso vērtību un paceļ vēl lielākos augstumos. Kamēr Dievs atklājas un ļauj sevi iepazīt, cilvēks uzzina, kas ir Dievs, un, iepazīstot Viņu, iepazīst arī pats sevi, savu izcelsmi, dzīves mērķi, cēlumu un savas dzīvības cieņu.

Pāvests skaidroja, ka ticība ļauj patiesi iepazīt Dievu. Tās ir „zināšanas”, kas būtiski saistās ar visu cilvēka eksistenci. Tās ir „zināšanas”, kas piešķir mūsu dzīvei jaunu garšu un piepilda mūs ar nepārejošu prieku, dzīvojot šajā pasaulē. Ticība izpaužas sevis atdevē citu labā, brālībā, solidaritātē un mīlestībā. Ticība palīdz mums tikt galā ar vientulību, kas ir skumju cēlonis. Benedikts XVI piebilda, ka šī Dieva iepazīšana ticībā ir ne tikai intelektuāls, bet vitāls process. Tomēr nedrīkstam aizmirst arī ticības racionālo raksturu.

Svētais tēvs paskaidroja, ka katoļu Baznīca vienmēr ir nosodījusi fideismu. Pat ja Dievs ir noslēpums, tomēr Viņš nav absurds. Noslēpums nav iracionāls. Noslēpums saistās ar patiesības, jēgas un nozīmes pārpilnību. Ja, uzlūkojot noslēpumu, prāts ir tumsā tīts, tad tas ir nevis tādēļ, ka noslēpumā nebūtu gaismas, bet tādēļ, ka tas ir pārāk apgaismots. Tad, kad cilvēks pievērš savu skatienu saulei un mēģina to uzlūkot, viņa acis apžilbst un viņš redz tikai tumsu. Bet kurš gan apgalvos, ka saule nav spoža? – jautāja pāvests. Viņš piebilda, ka ticība ļauj mums uzlūkot Dieva „sauli”, jo tā saistīta ar Dieva atklāsmi. Tieši ticībā Dieva noslēpums atklājas visā savā spožumā.

Vienlaikus Dievs ar savu žēlastību apgaismo prātu, paver tam jaunus apvāršņus. Tādēļ ticība kļūst par stimulu turpināt meklēt patiesību un nekad neapstāties pie jau sasniegtā. Pāvests atzina, ka ir maldīgi to mūsdienu domātāju aizspriedumi, kuri apgalvo, ka ticības dogmas it kā nobloķē prāta darbību. Sv. Augustīns, sv. Anzelms un sv. Akvīnas Toms parāda pilnīgi pretējo. Arī svētīgais Jānis Pāvils II enciklikā Fides et ratio atgādina, ka cilvēka prāts, piekrītot ticības patiesībām, nezaudē savu lielumu. Prāts netiek nostumts malā. Cilvēks atklāj Ticības patiesības pateicoties savai brīvajai un apzinātajai izvēlei (sal. n. 43). Balstoties uz Svētajiem Rakstiem, Benedikts XVI parādīja, ka arī Jēzus nāve pie krusta nav iracionāls vai absurds notikums. Ticības gaismā tai varam rast racionālu pamatojumu. Svētais tēvs piebilda, ka sevišķi vajāšanu laikos no ticīgajiem tiek prasīts argumentēti pamatot savu sekošanu Evaņģēlija mācībai.

Katehēzes noslēgumā pāvests pievērsās saiknei starp zinātni un ticību. Zinātniskie pētījumi ļauj atklāt aizvien jaunas patiesības par cilvēku un pasauli. Ticībā pieejamais patiesais cilvēces labums paver atklājumiem apvārsni. Tādēļ ir cildināmi, piemēram, pētījumi, kas kalpo dzīvībai un slimību ierobežošanai. Svarīgi ir arī pētījumi, kas palīdz atklāt mūsu planētas un visuma noslēpumus, apzinoties, ka cilvēks ir radītās pasaules virsotne nevis tādēļ, lai to neprātīgi izmantotu, bet lai to sargātu un padarītu apdzīvojamu.

Benedikts XVI vēlreiz piebilda, ka ticība nav pretrunā ar zinātni. Tās abas sadarbojas. Ticība sniedz zinātnei pamatkritērijus, lai tā varētu labāk veicināt visu cilvēku labumu. Ticība prasa atteikties no tādām darbībām, kas ir pretrunā ar Dieva plānu, un, kuras veicot, cilvēks kaitē pats sev. Ticība nav iracionāla arī tādēļ, ka palīdz izprast Dieva plānu pār pasauli. Ticība palīdz zinātniekiem vienmēr darboties cilvēka labā. Tādēļ ir būtiski atvērties Kristum, jo Viņā ir dzīves jēga un Viņš ir mūsu īstās brīvības pamats.

Audiences noslēgumā pāvests atgādināja, ka 21. novembrī Baznīca atzīmē Vissvētākās Jaunavas Marijas prezentācijas templī liturģiskās piemiņas dienu. Šī ir arī klauzūrā dzīvojošo klosterļaužu diena. Māsām, kuras Kungs ir aicinājis uz kontemplatīvo dzīvi, gribu apliecināt savu un visas Baznīcas īpašo garīgo vienotību – sacīja Svētais tēvs. Savukārt visus kristiešus Benedikts XVI aicināja atbalstīt klauzūras klosterus garīgi un materiāli.

J. Evertovskis / VR