Ko ticība var atbildēt ateismam, skepticismam un garīgajai vienaldzībai, lai mūsdienu
cilvēks uzdotu sev jautājumu par Dieva eksistenci un ietu pa ceļu, kas ved pie Viņa?
– tas bija centrālais jautājums, ko Benedikts XVI aplūkoja 14. novembra katehēzes
mācībā. Vispārējās audiences laikā pāvests turpināja pievērsties iepriekšējā trešdienā
iesāktajam tematam par katra cilvēka sirdī ieliktajām ilgām pēc Dieva. Viņš runāja
par trīs ceļiem, kas cilvēku ved pie Dieva iepazīšanas. Pirmais ceļš ir radītā pasaule,
otrais – pats cilvēks, trešais – ticība. Runājot par pēdējo, Svētais tēvs atgādināja,
ka ticība nav ilūzija vai bēgšana no realitātes. Tā ir tikšanās ar Kristu, kas pārveido
cilvēka domāšanas veidu un rīcību. Vispirms pāvests atgādināja, ka iniciatīva vienmēr
pieder Dievam. Ja runājam par ticību un ceļu pie Viņa, tad jāņem vērā, ka Viņš pirmais
mums iziet pretī, apgaismo mūs un vada, vienmēr respektējot mūsu brīvību. Dievs mūs
nenogurstoši meklē. Viņš vienmēr paliek uzticīgs cilvēkam, kuru pats radīja un atpestīja.
Dievs vienmēr soļo mums līdzās, jo Viņš mīl mūs. Svētais tēvs uzsvēra, ka mums vajadzētu
nemitīgi dzīvot ar šo pārliecību. Katra kristieša uzdevums ir būt par Evaņģēlija prieka
liecinieku un vest savus līdzcilvēkus pie Kristus. Ne vienmēr tas ir viegls uzdevums.
Tomēr katram no mums to jāuzskata par savu uzdevumu.
Benedikts XVI atzina,
ka šodien netrūkst ticības grūtību un pārbaudījumu. Ļaudis neizprot ticības jēgu un
to atmet. Savā laikā apustulis Pēteris mudināja kristiešus: „Esiet vienmēr gatavi
atlīdzināt katram, kas prasa no jums norēķinu par to cerību, kas ir jūsos” (1 P 3,
15). Ja pagātnē Rietumu pasaulē ticība tika cieši saistīta ar ikdienas dzīvi, tā bija
pašsaprotama, tad šodien atrodamies diametrāli pretējā situācijā. Ja agrāk neticīgajam
nācās attaisnot savu neticību, tad tagad ticīgajam jābūt spējīgam pamatot savu ticību.
Mūsdienās sastopam kādu fenomenu, kas ir ļoti bīstams ticībai. Tas ir tā saucamais
„praktiskais” ateisms. Cilvēks nenoliedz ticības patiesības vai reliģiskos ritus,
bet arī nesaista tos ar savu ikdienas dzīvi. Viņš nesaskata to derīgumu. Pāvests uzsvēra,
ka visbiežāk ticība Dievam ir ļoti virspusēja, bet dzīves veids tāds it kā Dieva nemaz
nebūtu. Izrādās, ka šādam dzīves veidam ir ļoti destruktīvas sekas, jo tas cilvēku
padara vienaldzīgu ticības lietās.
Īstenībā, cilvēks, kurš dzīvo šķirti no
Dieva, paliek tikai vienā – horizontālajā dimensijā. Benedikts XVI atgādināja, ka
tieši šis redukcionisms ir viens no totalitāro režīmu un vērtību krīzes galvenajiem
cēloņiem. Ja Dievs tiek atmests kā visa atskaites punkts un mēraukla, tad kļūst neskaidri
arī ētiskie apvāršņi. Tad dzenoties pēc brīvības, cilvēks nonāk verdzībā. Ja Dievam
netiek ierādīta centrālā vieta, tad arī cilvēks pazaudē savu īsto vietu – uzsvēra
pāvests. Tur, kur nav Dieva, tur arī cilvēku savstarpējās attiecības „sagriežas kājām
gaisā”.
Tādēļ Baznīca, būdama uzticīga Kristus mandātam, nemitējas atgādināt
patiesību par cilvēku un viņa likteni – sacīja Benedikts XVI. Šajā sakarā Vatikāna
II koncila konstitūcijā par Baznīcu mūsdienu pasaulē lasām: „Cilvēka cieņas viscēlākais
aspekts meklējams viņa aicinājumā uz vienotību ar Dievu. Šis aicinājums uz dialogu,
ar kuru Dievs griežas pie cilvēka, atskan, līdz ar pašu cilvēka eksistences sākumu.
Jo cilvēks eksistē tikai tādēļ, ka Dievs viņu ir radījis aiz mīlestības un tāpat aiz
mīlestības nepārtraukti viņu uztur esamībā; cilvēks pilnīgā saskaņā ar patiesību dzīvo
tikai tad, ja brīvprātīgi atzīst šo mīlestību un uzticas savam Radītājam” (GS 19).
Tātad, kādas ir tās atbildes, ko ticība ir aicināta „lēnprātībā un bijībā”
sniegt? – jautāja pāvests. Viņš norādīja uz trīs ceļiem, ko attaisno gan dabiskie
prātojumi, gan ticība, apzīmējot tos ar vārdiem: pasaule, cilvēks, ticība. Runājot
par pirmo, Benedikts XVI atzina, ka mūsdienu cilvēkam vajadzētu atgūt spēju saskatīt
radītās pasaules skaistumu un tajā ielikto brīnišķīgo kārtību. Pasaule nav haoss.
Jo vairāk to iepazīstam un atklājam tās vienreizējos mehānismus, jo labāk saskatām,
ka pasaules pastāvēšanas pamatā ir radošs plāns. Tātad, pirmais ceļš, kas tuvina cilvēku
Dieva iepazīšanai, ir radības kontemplācija. Otrais – spēja apstāties un ieskatīties
sevī, savas sirds dziļumos, lai saskatītu šīs slāpes pēc bezgalīgā, kas mīt mūsos
un liek doties viņpus redzamā pretī neredzamajam. „Ar savu atvērtību uz patiesību
un skaistumu, ar savu morālā labuma izjūtu, ar savu brīvību un sirdsapziņas balsi,
ar savām ilgām pēc bezgalīgā un svētlaimes cilvēks jautā par Dieva eksistenci”, lasām
Katoliskās Baznīcas katehismā (n. 33).
Trešais ceļš ir ticība. Cilvēks, kurš
tic, ir vienots ar Dievu – uzsvēra Benedikts XVI. Ticīgais ir atvērts Dieva žēlastībai
un mīlestības spēkam. Tādējādi, viņš liecina ar savu dzīvi nevis par sevi, bet par
augšāmcēlušos Kristu. Ticīgais nebaidās apliecināt savu ticību ikdienas dzīvē. Viņš
ir atvērts dialogam un attiecībām ar citiem cilvēkiem. Ticība nav ilūzija, bēgšana
no realitātes, ērta patvēruma meklēšana, sentimentālisms. Ticība ir tikšanās ar Dievu,
un tā saistās ar mūsu mentalitātes, spriedumu, vērtību kritēriju, izvēles un darbības
maiņu. Tā ir būtiski saistīta ar visu mūsu dzīvi un ietver sevī aicinājumu sludināt
Labo Vēsti, kas atbrīvo cilvēku.
Katehēzes noslēgumā pāvests norādīja, ka
šodien cilvēkiem trūkst īstas izpratnes par ticību, jo viņi to saista ar ārējiem rituāliem
un vērtību sistēmu, bet nevis ar dievišķo patiesību, ar Dievu, kurš vēlas uzturēt
ar cilvēku ciešas mīlestības attiecības. „Kristietība ir vispirms nevis morāle vai
ētika”, uzsvēra Benedikts XVI, „bet ar mīlestību saistīts notikums”. Ikviena mācība
un dažādās vērtības balstās uz šo Dieva un cilvēka satikšanos. Tieši tāpēc kristiešiem
vispirms ir jāraugās uz Kristu un jāseko Viņam, jo Viņš ir īstais ceļš, kas ved mūs
pie Dieva – piebilda Svētais tēvs.