Sniegt ticības iemeslus

Kungs, vai katras smagās dienas beigās vari mums pateikt, ko tas viss nozīmē, lai mēs varētu atrast kaut vienu iemeslu ticēt. Tā vienā no albūmiem, kas veltīts cilvēku un sociālajām problēmām, dzied slavenais amerikāņu dziedātājs Brūss Springstīns. Viņa vārdi pārsniedz ģeogrāfiskās robežas. Šis jautājums arī Eiropā ir viena no mūsdienu kultūras problēmām, kuru ir saasinājusi ekonomiskā krīze un neizpratne par saikni, kāda pastāv starp ikdienas dzīvi un garīgo dimensiju. Ticīgajiem ir skaidrs, ka dziesmā tiek runāts par ticības krīzi un Dieva izslēgšanu no dzīves apvāršņiem, bet tajā ir arī cits aspekts. Tas attiecas uz iespēju, ka patiesā jēga tiek sniegta tālāk, ka ticībā var dalīties. Šodien pārāk stipra ir tukšuma sajūta, lēnām notiek identitātes zaudēšana un atsvešināšanās, kuru jūt tik daudzi cilvēki. Šo sajūtu vēl vairāk pastiprina sociālā sadrumstalotība, kas stipri jūtama mūsu pilsētās un noved cilvēkus līdz neuzticībai vienam pret otru. Tā rada krīzi ģimenēs, kas šķietami saka, ka stabilas attiecības starp vīrieti un sievieti, starp divām būtiski atšķirīgām personām, ir vienkārši neiespējama.

Uz kādiem domu, izjūtu un savstarpējas uzticības pamatiem varam sniegt iemeslu ticībai? Ir nepieciešams atzīt, ka, ja arī daudziem cilvēkiem apvāršņi ir tumši, tie tomēr nav aizslēgti, bet atvērti pārliecinošas atbildes sniegsanai. Pārfrāzējot kādas citas dziesmas vārdus, tādai atbildei, kas zina, kā uzņemties mūsu grēkus, kas guļ uz ceļa bez sirds nožēlas.

Tas ir smags uzdevums pirmām kārtām tiem, kuri tic, kuriem ir ticība. Katru dienu to izjūt vecāki, skolotāji un tie, kuru uzdevums ir ne tikai nodot jaunajām paaudzēm jēgu visam, bet arī dalīties tajā. Tā it kā būtu pazudusi pasaules un valodas sintakse, lai kopīgi apņemtos veidot nākotni. Pirms diviem gadiem Londonas Vestminsteras zālē pāvests savā uzrunā atgādināja, ka sarežģīto sociālo un ētikas problēmu pragmatisko un īstermiņa risinājumu neatbilstību atklāja globālā finanšu krīze. Eiropas tautām ir jāizvairās no ieslēgšanās sevī, kas arī nesenajā vēsturē ir nesusi tikai šķelšanos un konfliktus.

Lai varētu sniegt kaut ko citiem mēs esam aicināti uz jaunu domas un ticības kultūru, lai vārdi un nozīmīgie horizonti spētu uzrunāt visus mūsdienu vīriešus un sievietes. Benedikts XVI nepārtraukti atgādina, ka nepieciešams izmantot saprātu un sirdi, lai atkal spētu sarunāties, palīdzēt atvērt citu sirdis Dievam. Bez bailēm, jo tas ir tas, ko katra paaudze ir aicināta darīt un tas ir tas, kas katru dienu noris ģimenē, arī tad, ja tā kļūdās.

Šajā līmenī notiek izšķirošs konflikts starp atšķirīgajām kultūrām un reliģijām, kas šodien kopā dzīvo tajā pašā telpā. Mēs esam aicināti veidot kopā sabiedrības nākotni un tajā ir jābūt arī iespējai sniegt izpratni par dzīves jēgu un būtību. Vai „prāts”, cenšoties būt neatkarīgs no jebkurām kultūrām, kas uzspiež anonīmu dzīves veidu un aicina pievērsties tikai personīgajām interesēm, var veidot dialogu starp kultūrām un veicināt tikšanos starp cilvēkiem ar līdzvērtīgu cieņu, lai meklētu patiesu vienotību, kas atvērtu ceļu nākotnei?

Šis starpkultūru un vērtību nodošanas darbs, dialogs starp kultūrām un reliģijām aicina atvērt cilvēku sirdis, stiprināt spēju dzīvot kopā. Pastāv neizbēgama spriedze starp atšķirīgo, ar kuru katrai kultūrai ir jāsaskaras un jāspēj atvērti uzņemt katru reizi, kad atšķirīgais tiek uztverts kā cerības nesējs. Brīva sirds ļauj mums atpazīt otrā cilvēkā brāli, ļauj mums stiprināt dzīves trauslumu, apturēt asiņojošās netaisnības un grūtības, kuras skar lielu cilvēces daļu, sākot no mūsu pilsētām un ciematiem. Tā ļauj katras smagās dienas beigās uzklausīt iemeslus ticēt.

Pietro Kokko,
Vatikāna Radio žurnālists