Universs nav nedz haoss, nedz haosa rezultāts

Audiencē pie pāvesta ceturtdien bija ieradušies Pontifikālās Zinātņu akadēmijas locekļi, kas šais dienās ir tikušies, lai aplūkotu perspektīvu daudzveidību, kas iezīmējas jaunajā skatījumā uz zinātņu vienotību. Uzrunājot zinātniekus, pāvests atzīmēja, ka pēdējos gados ir veikti nozīmīgi atklājumi, kas liek ievērot lielo fizikas un bioloģijas analoģiju, kas skaidri izpaužas ikreiz, kad gūstam lielāku izpratni par dabisko lietu kārtību. Tas norāda uz lielo dabas vienotību komplicētajā visuma struktūrā un uz cilvēka vietas noslēpumu tajā. Mūsdienu zinātnes komplicētībai un lielumam visā tajā, kas cilvēkam dod iespēju pazīt dabu, ir tieša ietekme uz cilvēkiem. Tikai cilvēks var nemitīgi paplašināt savas zināšanas par patiesību un prātīgi tās sakārtot savā un apkārtējās vides labā. Benedikts XVI teica, ka mūsdienās, kad ir pieeja spēcīgiem pētniecības instrumentiem un nepieciešamais potenciāls sarežģītiem un precīziem eksperimentiem, dabaszinātnes spēj tuvināties cilvēka miesiskās realitātes pamatiem arī tad, kad tās nespēj pilnībā saprast tās vienojošo struktūru un galējo vienību. Dažādu teoriju nebeidzamā secība un pacietīga integrācija, kur kādreiz iegūtie rezultāti kalpo par jaunu pētījumu nepieciešamiem nosacījumiem, liecina gan par zinātņu procesa vienotību, gan par zinātnieku nemitīgu pamudinājumu vēl dziļāk un visaptverošāk izzināt patiesību par dabu.

Pāvests runāja par starpdisciplināro pieeju sarežģītiem pētījumiem. Arī šeit pierādās, ka zinātnes nav cita no citas un no realitātes izolētas pasaules. Drīzāk tās ir savstarpēji saistītas un vērstas uz dabas, kā komplicētas, taču vienotas un harmoniskas realitātes studijām. Šādam skatījumam ir auglīgs kontakts ar kristīgo filozofiju un teoloģiju, un tajās ietverto līdzdalīgas esamības jēdzienu, kur katra individuāla būtne ar sev piemītošo attiecīgo pilnību, dod savu ieguldījumu specifiskā dabā un sakārtota universa ietvaros, kas ir radies no Dieva radošā Vārda. Tā ir cilvēkā ierakstītā „loģiskā” un „analoģiskā” dabas sakārtotība, kas piešķir stimulu zinātniskai pētniecībai un piesaista cilvēka prātu horizontālai līdzdalības atklāšanai starp cilvēciskām būtnēm, kā arī transcendentālās Pirmās Esamības dalības atklāšanai. Universs nav nedz haoss, nedz arī haosa rezultāts. Aizvien vairāk pierādās, ka tā ir sakārtota komplicētība, kas ar salīdzinošās analīzes un analoģijas palīdzību no šauras specializācijas ļauj sasniegt plašāku universālu skatījumu un otrādi.

Šī plašākā konteksta ietvaros pāvests vēlējās atzīmēt, cik auglīga ir izrādījusies analoģijas izmantošana filozofijā un teoloģijā – ne tikai kā dabas realitāšu horizontālās analīzes līdzeklis, bet arī kā stimuls radošai domāšanai augstākā transcendentālā līmenī. Vadoties pēc radīšanas jēdziena, kristīgā doma ir izmantojusi analoģiju ne tikai pasaulīgo realitāšu izpētē, bet arī kā līdzekli, lai paceltos no radīto lietu kārtības uz paša Radītāja kontemplāciju, paturot prātā, ka Dieva transcendence nozīmē arī to, ka līdzība ar Viņa radībām vienmēr ietver arī lielāku atšķirību no radībām, jo radības struktūra ir būt par būtni „pēc dalības”, bet Dieva struktūra ir būt par būtni „pēc būtības”, jeb latīniski Esse subsistens.

Pāvests izteica pārliecību, ka cilvēces lielajos centienos atklāt cilvēka un universa noslēpumus, ir neatliekama vajadzība turpināt neatlaidīgu dialogu un sadarbību starp zinātni un ticību, lai celtu tādu kultūru, kurā tiktu respektēts cilvēks, viņa cieņa un brīvība. Tas ir nepieciešams visas cilvēku ģimenes nākotnei un planētas ilgtermiņa attīstībai. Bez šī savstarpējā dialoga cilvēces lielie jautājumi atstāj prāta un patiesības valstību un ļaujas iracionālajam, mītiem, vai arī vienaldzībai, kas nodara lielus zaudējumus mieram pasaulē, pašai cilvēcei un cilvēku galējam liktenim.

Uzrunas noslēgumā pāvests vērsa zinātnieku uzmanību uz Baznīcas svinēto Ticības gadu, un pateicās viņiem par attiecību stiprināšanu starp prātu un ticību.

I. Šteinerte/VR