Siksta kapelas mākslas darbu skaistums visspilgtāk atklājas lūgšanā

Pirms 500 gadiem, Visu Svēto svētku priekšvakarā, pāvests Jūlijs II atklāja vienu no Mikelandželo grandiozākajiem darbiem – Siksta kapelas griestu gleznojumu. Pieminot zīmīgo notikumu, 31. oktobra vakarā Benedikts XVI šajā kapelā vadīja Vesperu dievkalpojumu. Viņš norādīja, ka tajā varam „lasīt stāstu” par gaismu, atbrīvošanu un pestīšanu, stāstu par Dieva attiecībām ar cilvēci. Izcilais viduslaiku mākslinieks parāda, ka pasaule nav nejaušības, haosa un tumsas rezultāts. Pasaules rašanās pamatā ir gudrības, brīvības un mīlestības akts.

Mikelandželo veidotās freskas klāj Siksta kapelas velvju veida griestus 40 metru garumā un 13 metru platumā. Centrālā daļa sastāv no 9 paneļiem, kuros Mikelandželo attēlo sižetus no Radīšanas grāmatas. Slavenākais darbs ir „Ādama radīšana”. Šie un citi mākslas brīnumi, kas glabājas Vatikāna muzejos, gadā piesaista 5 milj. apmeklētāju. Ik dienas Siksta kapelu apmeklē līdz pat 20 tk. cilvēku. Griestu gleznojumu Mikelandželo paveica četru gadu laikā: no 1508. līdz 1512. gadam.

Kāpēc pieminēt šo vēsturisko un mākslas notikumu, proti, griestu gleznojuma atklāšanu, liturģisko svinību ietvarā? – jautāja Benedikts XVI, uzrunājot klātesošos vesperu dalībniekus. Vispirms tādēļ, ka Siksta kapela, pēc savas dabas, ir dievnams – viņš paskaidroja. Tā ir Vatikāna Apustuliskās pils Lielā kapela. Bez tam, to rotājošo mākslas darbu nozīme un skaistums vislabāk atklājas tieši liturģijā. Dievkalpojuma laikā šīs figūras it kā atdzīvojas un parādās to harmonija. Pāvests uzsvēra, ka Siksta kapelas dārgumi, ja tos uzlūkojam lūgšanā, kļūst vēl skaistāki un autentiskāki. Tieši kontemplācijā atklājas visa viņu bagātība.

Kapelas mākslas darbiem ir ciešs sakars ar Dieva vārdu – norādīja Benedikts XVI. Vesperu dievkalpojuma laikā tika nolasīts fragments no sv. Pāvila vēstules ebrejiem: „Bet jūs esat tuvojušies Siona kalnam un dzīvā Dieva pilsētai, debesu Jeruzalemei, un daudzo tūkstošu eņģeļu sapulcei” (Ebr 12, 22). Šajā fragmentā apustulis vēršas pie kristiešiem un paskaidro, ka ir piepildījušies viņiem dotie Vecās Derības solījumi, proti, Kristus ar savu nāvi un augšāmcelšanos ir pavēris durvis dzīvei vienotībā ar Dievu. Pāvests piebilda, ka visa šī apsolījumu un to piepildījuma dinamika spilgti atklājas šajās Siksta kapelas freskās.

Minētajā vēstulē sv. Pāvils runā arī par to, ka mēs esam tuvojušies „Dievam, visu tiesātājam, un taisnīgajām, pilnību sasniegušajām dvēselēm” (Ebr 12, 23). Dzirdot vai atceroties šos vārdus, kapelas apmeklētāja skatiens pievēršas Mikelandželo darbam „Pastarā tiesa”. Tas tapa laika posmā no 1533. līdz 1541. gadam. Šī uz sienas veidotā ikonogrāfiskā kompozīcija atšķiras no tās, ko redzam uz griestiem, jo Mikelandželo jau bija ieguvis lielāku māksliniecisko briedumu. Benedikts XVI norādīja, ka debeszilais fons dod cerības staru un izgaismo visu pārējo ainu, kas ir diezgan dramatiska.

Atgriežoties pie griestu gleznojuma, Svētais tēvs minēja trīs atslēgas vārdus: lampa, gaisma un izgaismošana. Viņš paskaidroja, ka nav runa tikai par gaismu, kuras avots ir kontrastiem bagātās krāsas un to profesionālais pielietojums. Runa ir par gaismu, kas nāk no Dieva, izgaismo šīs freskas un visu Siksta kapelu. Tā ir gaisma, kas savā varenajā spēkā, uzvar haosu un tumsu, un dod dzīvību. Mikelandželo darbs ir stāsts par radīšanu un atpestīšanu. Dieva un cilvēka pirksta tikšanās norāda uz saikni starp debesīm un zemi. Mākslinieks attēlo ciešo saikni starp Dievu un cilvēku, abu satikšanos. Cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un reizē ir aicināts īstenot līdzību ar Viņu visas savas dzīves gājumā. Darbs „Pastarā tiesa” noslēdz šo gājumu. Benedikts XVI piebilda, ka Siksta kapelas gleznojumos attēlotā pestīšanas vēsture, Dieva un cilvēces attiecību vēsture, ir aicinājums pievienoties visu svēto pulkiem un priecīgi slavēt Kungu.

J. Evertovskis / VR