Bīskapu Sinode apkopo darba rezultātus

Noslēgumam tuvojas Bīskapu Sinodes darbs. Piektdien, tiekoties 20. kongregācijā, Sinodes tēvi apstiprināja vēstījumu Dieva tautai. Tas sastāv no 14 punktiem. Bīskapi norāda, ka visā mūsdienu pasaulē, neatkarīgi no jaunās, vai vecās evaņģelizācijas reģioniem, ir neatliekams uzdevums vest cilvēkus pie Jēzus. Visur ir jūtama vajadzība atjaunot ticību, kas ir pakļauta tādiem kultūras kontekstiem, kur cilvēks tiek attālināts no personīgās attīstības un no sociālās klātbūtnes, kur tiek aptumšota viņa dzīves jēga un netiek novērtēti tās augļi.

Bīskapi izceļ cilvēka tikšanos ar Jēzu Kristu Baznīcā. Par to, lai pēc patiesības izslāpis cilvēks varētu satikt Kristu Baznīcā, atbildība jāuzņemas kristīgajām kopienām, katram Kunga māceklim. Tātad, katram kristietim ir uzticēta liecība, lai Evaņģēlijs varētu pārņemt visu cilvēku eksistenci. Tāpēc no katra kristieša tiek prasīts personīgās dzīves svētums.

Svarīga ir Svēto Rakstu lasīšana, ko apgaismo Baznīcas Tradīcija. Tā ir ne tikai autentiska Svēto Rakstu skaidrotāja, bet palīdz atklāt arī telpas, kurās cilvēks var satikt Jēzu. Šīs telpas ir ģimene, darbs, draudzība, nabadzība, dzīves pārbaudījumi un daudzas citas.

Evaņģelizēt sevi un būt gataviem personīgai sirds pārveidošanai – lūk, vēl viens svarīgs uzdevums, lai veiktu jauno evaņģelizāciju. Šais dienās bīskapi vairākkārt ir akcentējuši, ka Baznīcai, pirms evaņģelizēt pasauli, pašai ir jāuzklausa Dieva Vārds. „Ir pazemīgi jāatzīst mūsu vājums vēstures ievainojumu priekšā un nedrīkstam vilcināties arī personīgo grēku atzīšanā,” vēstījumā raksta bīskapi.

Sinodes tēvi aicina izmantot jaunās evaņģelizācijas iespējas pasaulē. Viņi iedrošina nebaidīties no mūslaiku apstākļiem. Lai arī pašreizējā pasaule ir pilna ar pretrunām un izaicinājumiem, tajā mīt Dieva radība, ko ir ievainojis ļaunums, taču Dievs šo pasauli mīl vienmēr. Tā ir Viņa augsne, kurā ir jāatjauno Vārda sēkla, lai tā atkal nestu augļus. Bīskapi atgādina, ka to prātos, kuri zina, ka viņu Kungs ir uzvarējis nāvi, pesimismam nav vietas. „Vadoties pēc pārliecības, ka patiesība uzvarēs, tuvosimies šai pasaulei, lai liecinātu par Dievu,” aicina bīskapi. Sekularizācija, kā arī politiskās varas un valsts krīze, Baznīcai liek pārdomāt par savu klātbūtni sabiedrībā. Kristīgajai tuvākmīlestībai ir pavērtas daudzas un aizvien jaunas nabadzības formas.

Īpašu uzmanību prasa ģimene. Lai arī speciāla loma tajā vienmēr būs sievietei, nedrīkst aizmirst arī tēva atbildību. Ģimeni šodien apjož dažādi nelabvēlīgi dzīves modeļi, to novārtā atstāj sabiedrības politika, aizmirstot, ka ģimene ir sabiedrības pamats. Arī ekleziālās kopienas ne vienmēr respektē ģimenes dzīves ritmus un ne vienmēr sniedz tai vajadzīgo atbalstu. Bīskapi aicina ietvert ģimeni īpašā rūpju lokā, attīstot arī garīgo pavadību pirms un pēc laulībām.

Sinodes dalībnieku uzmanība tiek pievērsta arī tām ģimenēm, kuras dzīvo bez laulības saiknēm un tiem, kuri atstājot ģimeni, ir stājušies jaunās attiecībās. Bīskapi vēlas atgādināt, ka Kungs mīl visus un neatstāj nevienu. Katoliskajām kopienām ir jābūt atvērtām pret tiem, kas dzīvo šādās situācijās un jāatbalsta viņu atgriešanās un izlīgšanas gājums.

Evaņģelizācija ir visas Baznīcas uzdevums. Draudzes izšķirošais kalps ir priesteris, sev uzticētā ganāmpulka gans. Līdzās priesteriem ir jāveicina diakonu, katehētu un daudzu citu draudzes animatoru darbs. Ir jāļauj attīstīties vecām un jaunām laju apvienību formām, jaunajām ekleziālajām kustībām un jaunām kopienām, jo tās visas ir Svētā Gara dāvanu izpausme Baznīcā.

Ir jārūpējas par jauno paaudzi, cenšoties nevis apslāpēt, bet ļaut vaļu tās entuziasmam. Jauniešu labā ir jāveic taisnīga cīņa pret pasaulīgo spēku savtīgām interesēm, kas jauniešiem liek aizmirst pagātnes mantojumu un neļauj uzņemties un īstenot nopietnus nākotnes plānus.

Jaunā evaņģelizācija nozīmē arī dialogu ar kultūrām, jo katrā no tām var atrast „Vārda sēklu”, par ko runāja senie Baznīcas tēvi. Jaunajai evaņģelizācijai īpaši ir vajadzīga atjaunota alianse starp ticību un prātu. Tikšanās starp ticību un prātu piešķir spēku izglītībai un kultūrai. Sevišķa loma šeit ir skolām un universitātēm.

Uzmanība jāveltī arī sociālās saziņas līdzekļiem, īpaši jaunajiem medijiem, kuros satiekas daudzas dzīves, tiek uzdoti daudzi jautājumi un meklētas atbildes. Tā ir vieta, kur bieži vien notiek sirdsapziņas formācija. Baznīcai tā ir jauna iespēja, lai uzrunātu cilvēka sirdi.

Vide, kurā var un kurā vajag likt atspīdēt Evaņģēlija gaismai, ir politika. Svarīgs ir arī dialogs starp reliģijām. Tas nozīmē ieguldījumu miera labā, atteikšanos no fundamentālisma un vardarbības. Bez tam, Baznīcai ir jābūt solidārai ar jebkuru cietēju pasaulē, neraugoties uz viņa reliģisko pārliecību.

Vēstījuma beigu daļā Sinodes tēvi pateicas Baznīcai dažādos pasaules reģionos, izceļot katru reģionu atsevišķi. Bīskapu pateicība ir adresēta arī Eiropas kontinentam, ko šodien iezīmē spēcīga, dažreiz pat agresīva sekularizācija. Daļa kontinenta joprojām cieš no totalitārā režīma sekām. „Tagadnes grūtības ir jāuztver kā izaicinājums un iespēja priecīgi sludināt Kristu un Viņa dzīvības Evaņģēliju,” vēršoties pie kristiešiem Eiropā, raksta bīskapi.

Jaunās evaņģelizācijas gājumu Sinodes dalībnieki novēl Jaunavas Marijas pavadībai.

I. Šteinerte/VR