Ticība nodrošina mūsu dzīvei stingru pamatu

Kas ir ticība? Vai tai vēl ir jēga pasaulē, kurā zinātne un tehnika ir pavērusi līdz šim neiedomājamus apvāršņus? Ko šodien nozīmē ticēt? – šiem jautājumiem pievērsās Benedikts XVI trešdienas vispārējās audiences laikā. Pāvests norādīja, ka zinātne vien nevar cilvēku padarīt patiesi brīvu. Runājot katehēzes mācībā par ticību, pāvests atbildēja uz cilvēka dzīves jēgas jautājumiem. Viņš atgādināja, ka ticība ir ne tikai racionāla piekrišana patiesībām par Dievu, bet arī brīvprātīgs uzticēšanās mīlošajam Dievam akts. No vienas puses, ticība ir Dieva dāvana, no otras, tā ir patiesi brīva un apzināta cilvēka darbība. Mums vajadzīga ne vien materiālā maize, bet arī mīlestība, cerība un stingrs garīgais pamats zem kājām – uzsvēra Svētais tēvs. Saulainajā un siltajā 24. oktobra priekšpusdienā uz vispārējo audienci Svētā Pētera laukumā, Romā, pulcējās aptuveni 30 tūkstoši svētceļnieku.

Mūsdienās vajadzīga audzināšanas ticībā atjaunotne, kas, protams, ietvertu sevī ticības patiesību apguvi un pestīšanas notikumu iepazīšanu. Tomēr sevišķi nepieciešama tāda atjaunotne, kas izrietētu no autentiskas tikšanās ar Kristu un kuras pamatā būtu mīlestība un pilnīga uzticēšanās Dievam – sacīja Benedikts XVI. Viņš atzina, ka šodien, paralēli daudzām labajām lietām, ap mums paplašinās sava veida garīgais tuksnesis. Reizēm izskatās, ka pasaule kļūst nevis brālīgāka un mierīgāka, bet dodas pretējā virzienā. Neraugoties uz zinātnes un tehnikas sasniegumiem, cilvēks nekļūst brīvāks un cilvēciskāks. Esam spiesti sastapties ar dažādām manipulācijām, vardarbību un netaisnībām. Nereti cilvēks pieņem tikai to, kas ir acīmredzams. Vienlaikus viņš jūtas pazaudējis orientierus un sāk akli ticēt visam, ko viņam kāds piedāvā. Šajā kontekstā izvirzās būtiski jautājumi: Kāda ir dzīves jēga? Vai cilvēkam ir nākotne? Vai mums un jaunajām paaudzēm ir nākotne? Uz kuru pusi virzīt savu brīvo izvēli, lai mana dzīve būtu laimīga? Kas mani sagaida pēc nāves?

Šie jautājumi liecina par to, ka ar zinātni vien, lai cik tā būtu svarīga, nepietiek – atzina pāvests. Ar laicīgo barību vien cilvēkam ir par maz. Viņam vajadzīgs stingrs garīgs pamats, lai varētu pārvarēt ikdienas grūtības, problēmas un iziet cauri krīzes situācijām. Benedikts XVI uzsvēra, ka tieši to dod ticība. Tā ir kas vairāk par piekrišanu ar prātu Dieva atklātajām patiesībām, ko māca Baznīca. Ticība ir paļāvīga uzticēšanās mīlošajam Dievam, pie kura varu droši turēties un uz kuru varu stingri balstīt visu savu dzīvi. Tā ir citādāka drošība nekā tā, ko dod matemātiskie aprēķini un zinātne.

Lai gan Benedikts XVI īpaši izcēla šo paļaušanās aspektu, tomēr viņš atgādināja, ka ticība nav akla. Tai ir saturs. Tas, kurš tic, apzinās, ka Dievs ir sevi atklājis Kristū, parādījis savu vaigu un kļuvis mums patiesi tuvs. Ticīgais saprot, ka mīlestība, ko Dievs atklāja cilvēkiem, ir bezgalīga. Šī mīlestība atklājās pie Krusta. Jēzus, kurš ir īsts Dievs un īsts cilvēks, atdeva sevi, lai dāvātu mums dzīvi vienotībā ar Dievu. Ticēt nozīmē atzīt un pieņemt šo Dieva mīlestību, kas nemazinās pat tad, kad visapkārt plosās cilvēka izraisītais ļaunums un nāve. Dieva mīlestība spēj visu pārveidot. Ticēt, nozīmē satikt šo „Tu”, patiesi satikt otru personu, proti, pašu Dievu, kurš mani mīl un nemitīgi atbalsta. Svētais tēvs piebilda, ka ticība piešķir jēgu visai mūsu dzīvei, un tā ir pamats, uz kura varam savu dzīvi balstīt bez bailēm. Bez tam, esam aicināti šo ticību sludināt citiem gan ar vārdiem, gan liecināt par to ar savu dzīvi.

Ticība ir Dieva dāvana. Reizē tā ir patiesi brīvs un cilvēcisks akts. To skaidri pasaka Katoliskās Baznīcas katehisms: „Tikai pateicoties žēlastībai un Svētā Gara iekšējai palīdzībai, ticība ir iespējama. Taču tikpat patiess ir apgalvojums, ka ticēt nozīmē veikt īsti cilvēcisku aktu. Paļauties uz Dievu un pieņemt Viņa atklātās patiesības nav pretrunā ne ar cilvēka brīvību, ne ar viņa prātu” (154). Benedikts XVI paskaidroja, ka Svētais Gars palīdz cilvēkam atvērt savu prātu un sirdi, un ieticēt Dievam, kurš kļuva redzams caur savu Dēlu Jēzu Kristu, un pieņemt Viņa dāvāto pestīšanu. Mūsu ticības ceļa pamatā ir Kristības sakraments. Tajā mēs saņemam Svēto Garu, kļūstam par Dieva bērniem un Baznīcas locekļiem. Pāvests piebilda, ka mūsu brīvi izteiktais „jā” vārds Dievam un Viņa dāvanas pieņemšana, pārveido mūsu dzīvi, piepilda to ar cerību un ļauj mums īstenot sevi visā pilnībā.

Itāļu un arī vācu valodā Benedikts XVI norādīja, ka augt ticībā mums palīdz Svētie Raksti un sakramenti. Īsti kristieši ir kā atvērta grāmata, kas iepazīstina citus ar jauno dzīvi Svētajā Garā, atklāj Dieva klātbūtni un atver cerības un mūžīgās dzīves apvāršņus. Pirmdien, 22. oktobrī, Romas diecēzē un Polijā tika atzīmēta Jāņa Pāvila II liturģiskās piemiņas diena. Benedikts XVI atgādināja, ka šis svētīgais pāvests ir mūžam dzīvs mūsu vidū.

J. Evertovskis / VR