Starp jaunajiem svētajiem ir arī jezuītu tēvs Žaks Bertjē. Viņš ir dzimis 1838. gada
16. novembrī Francijas dienvidos. 1864. gadā ordinēts par priesteri. Pēc deviņu gadu
pastorālā darba sajuta aicinājumu uz klosterdzīvi. 1873. gadā uzsāka garīgās formācijas
ceļu Jēzus Sadraudzības ordenī. Jaunais jezuīts devās misijās uz Madagaskaru. Strādāja
Santamarijas salā, vienlaicīgi mācoties malagasu valodu. Taču pēc vietējā karaļa izdotā
dekrēta, kas aizliedza ārvalstu misionāriem darboties salā, Bertjē devās uz Madagaskaras
dienvidiem. Neraugoties uz grūtībām, viņš nezaudēja cerību un misionāro dedzību. Sešus
gadus strādāja Ambositrā, bet vēlāk arī Tananarivā. 1894. gadā uzliesmoja karš pret
franču kolonizatoriem. Tajā tika nogalināti cilvēki, sagrautas mājas un nodedzinātas
kulta vietas. Nemiernieki palikušos kristiešus uzskatīja par tautas ienaidniekiem,
kas kalpo svešai varai. Tos uzskatīja arī par vietējo dievu dusmu izraisītājiem. 1896.
gada martā Ambatomentas pilsētu, kur strādāja tēvs Bertjē, lielā steigā atstāja franču
karavīri, aicinot arī viņu doties prom no nemiera pārņemtās vietas. Tomēr jezuīts
nolēma palikt kopā ar saviem garīgajiem bērniem, uzmundrinot un stiprinot viņu uzticību
Dievam. Žaku Bertjē noķēra kādas mājas pagalmā un aizveda uz Ambokitsaras ciemu, kur
pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem atteikties no savas ticības, viņu nošāva un iemeta
krokodilu pilnajā upē. 1965. gada 17. oktobrī pāvests Pāvils VI pasludināja franču
misionāru Žaku Bertjē par svētīgu.