21. oktobrī Svētā Pētera laukumā Benedikts XVI kanonizēs Kateri Tekakvitu – Ziemeļamerikas
indiānieti, kura pirms 350 gadiem konvertējās katoļticībā un savu dzīvi veltīja bērniem
un slimniekiem. 1980. gadā Jānis Pāvils II pasludināja Kateri par svētīgu. Beatifikācijas
process ilga aptuveni 100 gadus. Benedikts XVI apstiprināja ar viņas aizbildniecību
veiktā brīnuma autentiskumu. Kateri Tetakvita būs pirmā indiāņu svētā Baznīcas vēsturē.
Kateri Tekakvita – indiāņu visskaistākais zieds – piedzima 1656. gadā mazā ciematā,
tagadējā ASV ziemeļaustrumu teritorijā, netālu no Hudzonas upes. Viņas tēvs bija mohauku
cilts virsaitis. Māte bija kristīta indiāniete no algonkinu cilts. Meiteni nosauca
par Tekakvitu, kas iezemiešu valodā nozīmē: „Tā, kas pārvalda”. Četru gadu vecumā
viņa pieredzēja lielu postu. Plaši izplatītā baku epidēmija izdzēsa ciemata iedzīvotāju
dzīvību, tostarp arī viņas vecāku un brāļa dzīvību. Nākamā svētā brīnumainā kārtā
izdzīvoja. Tomēr smagā slimība sabojāja redzi un seju izvagoja bakurētas. Meiteni
adoptēja tēvabrālis, kas kļuva par jauno cilts virsaiti.
1667. gadā ciematā
ieradās trīs jezuītu misionāri. Kateri ticēja, ka viņi nes patiesā un vienīgā Dieva
vēstījumu, par kuru agrāk bija stāstījusi māte. Viņu uzrunāja misionāru atvērtība,
pazemība un neviltotā tuvākmīlestība. Taču vēl nebija izlēmusi pieņemt Kristības sakramentu.
To izdarīja 19 gadu vecumā. 1676. gada 5. aprīlī – Kristus augšāmcelšanās svētkos
– Kvebekas misiju centrā Tekakvita kļuva par katoļu Baznīcas locekli, pieņemot vārdu
Kateri, kas irokēzu valodā nozīmē Katrīna, par godu svētajai Katrīnai no Sjēnas.
Par
kristībām uzzināja visa cilts un viņa kļuva par apkārtējo nicinājuma un apsmiekla
objektu. Vēl lielāku nepatiku darīja fakts, ka meitene atteicās no visiem precību
piedāvājumiem. „Mans līgavainis ir Jēzus Kristus” – teica Kateri, kura jau bija izlēmusi
dzīvot šķīstībā, lai pilnībā veltītu savu dzīvī Dievam, kalpojot līdzcilvēkiem. Tā
kā Kateri nepiekrita strādāt svētdienās, viņu apsūdzēja slinkumā un šajās dienās nedeva
ēst. Bija pat gadījums, kad kāds karavīrs dusmās pacēlis pret viņu cirvi. Kateri nenobijās.
Viņa bija gatava atdot savu dzīvību par Kristu. Viņas drosme samulsināja uzbrucēju
un, nolaidis ieroci, ātri deviem prom. Uzzinājuši par incidentu jezuīti ieteica viņai
pārcelties uz kristīgo indiāņu apmetni, kas atradās tagadējās Monreālas teritorijā.
Pēc diviem mēnešiem, veicot gandrīz 200 jūdzes pa mežiem un purviem, viņa ieradās
Kaugnavagā, vietā, kur varēja bez bažām dzīvot saskaņā ar savu ticību.
Kateri
izcēlās ar dievbījību un dzīves vienkāršību. Rūpējās par ciemata bērniem un slimniekiem.
Spēkus smēla lūgšanā. Arī auksto Kanādas ziemu rītos kapelā viņa stundām ilgi pielūdza
Jēzu Vissvētākajā Sakramentā. Kad kopā ar ciemata iedzīvotājiem devās uz mežu, lai
sagādātu pārtiku ziemai, viņa ierīkoja tur provizorisku kapelu. Kateri sirds un domas
bija cieši vienotas ar dzīvo Dievu.
23 gadu vecumā viņa nopietni saslima. Ļaunā
slimība atņēma fiziskos spēkus, bet nespēja ietekmēt ne viņas dziļo ticību un mīlestību
pret Kristu, ne pazemību un pacietību un laipnību attiecībās ar citiem cilvēkiem.
Kateri
nomira 1680. gada 17. aprīlī 24 gadu vecumā. Viņas pēdējie vārdi bija: „Jēzu, es mīlu
Tevi!”. Klātesošie liecināja, ka neilgu brīdi pēc aiziešanas no viņas sejas izzuda
baku atstātās rētas. Kateri mirstīgās miesas guldītas vietējā kapsētā. Uz kapakmens
lasāms uzraksts: „Kateri Tekakvita – indiāņu visskaistākais zieds”. Šī trauslā zieda
kaps kļuva par lūgšanu un svētceļojumu vietu. 1884. gadā vietējās draudzes prāvests
Klarenss Valvorts pasvētīja viņai veltītu pieminekli. Tajā pašā gadā pāvests Leons
XIII deva atļauju uzsākt Kateri beatifikācijas procesu, kas ilga gandrīz simts gadu.
1980. gada 22. jūnijā pāvests Jānis Pāvils II paaugstināja indiāņu skaisto ziedu altāru
godā. Kateri Tekakvitas beatifikācijas svinības notika Svētā Pētera bazilikā Vatikānā.
Viņa ir ekologu, bēgļu, bāreņu un emigrantu aizbildne.