Kateri Tekakvita – indiāņu visskaistākais zieds

21. oktobrī Svētā Pētera laukumā Benedikts XVI kanonizēs Kateri Tekakvitu – Ziemeļamerikas indiānieti, kura pirms 350 gadiem konvertējās katoļticībā un savu dzīvi veltīja bērniem un slimniekiem. 1980. gadā Jānis Pāvils II pasludināja Kateri par svētīgu. Beatifikācijas process ilga aptuveni 100 gadus. Benedikts XVI apstiprināja ar viņas aizbildniecību veiktā brīnuma autentiskumu. Kateri Tetakvita būs pirmā indiāņu svētā Baznīcas vēsturē. Kateri Tekakvita – indiāņu visskaistākais zieds – piedzima 1656. gadā mazā ciematā, tagadējā ASV ziemeļaustrumu teritorijā, netālu no Hudzonas upes. Viņas tēvs bija mohauku cilts virsaitis. Māte bija kristīta indiāniete no algonkinu cilts. Meiteni nosauca par Tekakvitu, kas iezemiešu valodā nozīmē: „Tā, kas pārvalda”. Četru gadu vecumā viņa pieredzēja lielu postu. Plaši izplatītā baku epidēmija izdzēsa ciemata iedzīvotāju dzīvību, tostarp arī viņas vecāku un brāļa dzīvību. Nākamā svētā brīnumainā kārtā izdzīvoja. Tomēr smagā slimība sabojāja redzi un seju izvagoja bakurētas. Meiteni adoptēja tēvabrālis, kas kļuva par jauno cilts virsaiti.

1667. gadā ciematā ieradās trīs jezuītu misionāri. Kateri ticēja, ka viņi nes patiesā un vienīgā Dieva vēstījumu, par kuru agrāk bija stāstījusi māte. Viņu uzrunāja misionāru atvērtība, pazemība un neviltotā tuvākmīlestība. Taču vēl nebija izlēmusi pieņemt Kristības sakramentu. To izdarīja 19 gadu vecumā. 1676. gada 5. aprīlī – Kristus augšāmcelšanās svētkos – Kvebekas misiju centrā Tekakvita kļuva par katoļu Baznīcas locekli, pieņemot vārdu Kateri, kas irokēzu valodā nozīmē Katrīna, par godu svētajai Katrīnai no Sjēnas.

Par kristībām uzzināja visa cilts un viņa kļuva par apkārtējo nicinājuma un apsmiekla objektu. Vēl lielāku nepatiku darīja fakts, ka meitene atteicās no visiem precību piedāvājumiem. „Mans līgavainis ir Jēzus Kristus” – teica Kateri, kura jau bija izlēmusi dzīvot šķīstībā, lai pilnībā veltītu savu dzīvī Dievam, kalpojot līdzcilvēkiem. Tā kā Kateri nepiekrita strādāt svētdienās, viņu apsūdzēja slinkumā un šajās dienās nedeva ēst. Bija pat gadījums, kad kāds karavīrs dusmās pacēlis pret viņu cirvi. Kateri nenobijās. Viņa bija gatava atdot savu dzīvību par Kristu. Viņas drosme samulsināja uzbrucēju un, nolaidis ieroci, ātri deviem prom. Uzzinājuši par incidentu jezuīti ieteica viņai pārcelties uz kristīgo indiāņu apmetni, kas atradās tagadējās Monreālas teritorijā. Pēc diviem mēnešiem, veicot gandrīz 200 jūdzes pa mežiem un purviem, viņa ieradās Kaugnavagā, vietā, kur varēja bez bažām dzīvot saskaņā ar savu ticību.

Kateri izcēlās ar dievbījību un dzīves vienkāršību. Rūpējās par ciemata bērniem un slimniekiem. Spēkus smēla lūgšanā. Arī auksto Kanādas ziemu rītos kapelā viņa stundām ilgi pielūdza Jēzu Vissvētākajā Sakramentā. Kad kopā ar ciemata iedzīvotājiem devās uz mežu, lai sagādātu pārtiku ziemai, viņa ierīkoja tur provizorisku kapelu. Kateri sirds un domas bija cieši vienotas ar dzīvo Dievu.

23 gadu vecumā viņa nopietni saslima. Ļaunā slimība atņēma fiziskos spēkus, bet nespēja ietekmēt ne viņas dziļo ticību un mīlestību pret Kristu, ne pazemību un pacietību un laipnību attiecībās ar citiem cilvēkiem.

Kateri nomira 1680. gada 17. aprīlī 24 gadu vecumā. Viņas pēdējie vārdi bija: „Jēzu, es mīlu Tevi!”. Klātesošie liecināja, ka neilgu brīdi pēc aiziešanas no viņas sejas izzuda baku atstātās rētas. Kateri mirstīgās miesas guldītas vietējā kapsētā. Uz kapakmens lasāms uzraksts: „Kateri Tekakvita – indiāņu visskaistākais zieds”. Šī trauslā zieda kaps kļuva par lūgšanu un svētceļojumu vietu. 1884. gadā vietējās draudzes prāvests Klarenss Valvorts pasvētīja viņai veltītu pieminekli. Tajā pašā gadā pāvests Leons XIII deva atļauju uzsākt Kateri beatifikācijas procesu, kas ilga gandrīz simts gadu. 1980. gada 22. jūnijā pāvests Jānis Pāvils II paaugstināja indiāņu skaisto ziedu altāru godā. Kateri Tekakvitas beatifikācijas svinības notika Svētā Pētera bazilikā Vatikānā. Viņa ir ekologu, bēgļu, bāreņu un emigrantu aizbildne.

S. Krivteža / VR