Jaunā evaņģelizācija nevēlas improvizācijas, bet gan siržu atgriešanos

Turpinās Bīskapu Sinode. Trešdien bīskapi uzsāka darbu mazākās grupās, bet vēlāk pulcējās lielajā aulā, kur noklausījās vairākas uzrunas. Centrālā uzmanība šoreiz bija veltīta Sinodes viesim, Kenterberijas anglikāņu arhibīskapam Rovenam Viljamsam (attēlā). Vispirms viņš kavējās pie 50 gadus sena notikuma – pie Vatikāna II koncila, kuru nosauca par „liela apsolījuma zīmi, zīmi, kas apliecināja, ka Baznīca bija pietiekami stipra, lai uzdotu jautājumus par savas kultūras un savu struktūru atbilstību mūsdienu sarežģītajai pasaulei”. Īstenībā Vatikāna II koncils bija evaņģēliskās dedzības atklājums, kas ir koncentrēta uz Baznīcas atjaunotni un ticamību pasaulē.

„Taču īpaši svarīgs aspekts, kuru izcēla koncils,” Sinodē teica anglikāņu Baznīcas primass, „ir kristīgās antropoloģijas atjaunotne, jeb izpratne par to, ka saprast un sludināt Evaņģēliju, nozīmē teikt, ka cilvēkiem ir iespējams būt patiesi cilvēciskiem, tādiem, kas ir radīti pēc Kristus attēla un cilvēcības. Šai ziņā katoliskā un kristīgā ticība nozīmē „patiesu humānismu””.

Šai skatījumā aizmirst sevi, lai raudzītos uz Dievu un tuvāko, nozīmē rast vienīgo atbildi uz „ārpus realitātes stāvošo un neprātīgo pasauli”, ko ir radījušas finansu sistēmas. Raudzīties šādā, kontemplatīvā veidā, nozīmē veikt „revolucionāru aktu”, jo tādējādi iemācāmies to, kas mums ir vajadzīgs, lai dzīvotu ar uzticību, godīgumu un mīlestību.

Kenterberijas arhibīskaps pieskārās garīgā ekumenisma tematam un norādīja, ka jo vairāk kristieši attālinās cits no cita, jo mazāk pārliecinoša kļūst jaunās cilvēcības seja. Tāpēc patiesa evaņģelizācija ir sevis evaņģelizācija, ticības, kas pārveido, atklāšana, ceļš, ko vada Svētais Gars pretim Kristus briedumam, lai „vienotības priekā” Evaņģēliju darītu pievilcīgu mūsdienu cilvēkiem.

Pirms arhibīskapa Rovena Viljamsa, Sinodes aulā izskanēja arī vairākas citas pārdomas. Tika runāts par starpreliģiju dialogu, kas Sinodes tēvu vārdiem sakot, „vienmēr sākas ar savas pārliecības apliecinājumu, bez sinkrētisma un relatīvisma". Sastopoties ar citu reliģiju ticīgajiem ar stipru reliģisko identitāti, ir vajadzīgi motivēti un doktrināli sagatavoti kristieši, kas spēj atbildēt par savu ticību ar vienkāršību un bez bailēm. Bez šaubām, kristīgo ticību nedrīkst ierobežot, vai atkāpties vajāšanu un diskriminācijas priekšā. Tieši pretēji, ir jānosoda vardarbība, kas ievaino un nogalina, un kas ir vēl mazāk attaisnojama, ja notiek, aizsedzoties aiz kādas reliģijas.

Tomēr pastāv pozitīvi draudzības un brālības piemēri starp dažādu reliģiju piekritējiem. Piemēram, Turcijā darbojas kāds koris, kura dalībnieki pieder piecām dažādām reliģijām un kopā dzied reliģiskās dziesmas no visām šīm reliģijām. Dziesmu saturs dod iedvesmu mieram, solidaritātei, taisnībai un brīvībai.

Bez tam, kā tika norādīts Bīskapu Sinodē, šodien pasaule un arī Baznīcas vieta pasaulē ir mainījusies. Sapņot, ka kristietība atgriezīsies pati par sevi, ir ilūzija. Taču Baznīca nedrīkst baidīties atvērties pret sabiedrības skatienu. Tai ir jābūt dzirdamai un ticamai lieciniecei.

Tātad, kā to darīt? Sinode piedāvā apmācīt priesterus, kas spēj būt īsti ticības liecinieki, atbalstīt katehētus, kuriem novēl izveidot stabilu kalpojumu, sekot misionāru piemēram, kas Dievā atrod katru lietu, evaņģelizēt ģimenes, sabiedrības pamatu. Jo šodien nepietiek ar zinātni, nepietiek ar dokumentiem, nepietiek ar ekleziālajām struktūrām. Lai atbildētu uz cilvēka visdziļākajiem jautājumiem, ir nepieciešams skart viņa sirdi. Tas ir iespējams, apgalvo Sinode, ar Dievišķās žēlsirdības vēsti, kas spēj izveidot dedzīgus un atbildīgus kristiešus, kas nes jēgu un cerību cilvēcei.

Visā visumā, no Sinožu zāles izskan secinājums, ka jaunā evaņģelizācija ir „garīgs piedzīvojums”, kurš nevēlas improvizācijas, bet gan siržu atgriešanos personīgā, kopienas un institucionālā līmenī mūslaiku kontekstā.

I. Šteinerte/VR