„Ticības gads ir svētceļojums pa šodienas pasaules garīgo tuksnesi. Šajā ceļā mēs
varam paņemt tikai pašu svarīgāko – Evaņģēliju un Baznīcas ticību, kuras spoža izteiksme
ir Vatikāna II koncila dokumenti un pirms divdesmit gadiem publicētais Katoliskās
Baznīcas katehisms” – Ticības gada inaugurācijas svinību laikā teica Benedikts XVI.
Svētā Pētera laukumā klātesoši bija Konstantinopoles pareizticīgo patriarhs Bartolomejs
I, anglikāņu kopienas vadītājs Kenterbērijas arhibīskaps Rovans Viljamss, kā arī Austrumu
Baznīcu katoļu patriarhi un Bīskapu konferenču pārstāvji, tostarp Rīgas arhibīskaps-metropolīts
Zbigņevs Stankevičs. Pāvests sirsnīgi apsveica 14 Vatikāna II koncila tēvus, kuri,
neraugoties uz cienījamo vecumu, ir ieradušies Romā. Ticības gada inaugurācijas ceremonija
bija piesātināta ar daudziem simboliem: procesiju, kas atgādināja pirms piecdesmit
gadiem koncila tēvu procesiju uz Svētā Pētera baziliku; Dieva Vārda pagodināšanu,
kas atsauca atmiņā nozīmīgo brīdi, kad koncila sesiju laikā Svētie Raksti tika nesti
procesijā un novietoti sanāksmes centrā; koncila vēstījumu un Katoliskās Baznīcas
katehisma pasniegšana. „Visas šīs zīmes mudina no jauna atklāt Vatikāna II koncila
garu un apzināties tā aktualitāti, lai dedzīgi sludinātu Jēzu Kristu katram cilvēkam
un visām tautām” – teica pāvests.
Uzrunas turpinājumā Benedikts XVI skaidroja,
ka Ticības gads ir cieši saistīts ar Baznīcas pēdējos piecdesmit gados veikto ceļu
– no Vatikāna II koncila, caur Dieva kalpa Pāvila VI izsludināto Ticības gadu (1967),
līdz Kristietības Lielajai jubilejai (2000), kurā svētīgais Jānis Pāvils II aicināja
cilvēci atgriezties pie Jēzus. Abus pāvestus izceļ un vieno dziļa ticība un apņēmība
sludināt Kristu, kas ir ticības, kosmosa un vēstures centrs. “Mēs, kristieši ticam
Dievam caur Jēzu Kristu, kas atklāja mums sava Tēva seju” – sacīja Ratcingers.
„Kunga
Gars ir pār mani, jo viņš ir mani svaidījis sludināt nabagiem prieka vēsti” – raksta
svētais Lūka. Kristus misija turpinās arī šodien. Tā turpinās telpā un laikā, cauri
gadsimtiem un visos kontinentos. Tā ir kustība, kas iziet no Tēva un Svētā Gara spēkā
izplata prieka vēsti nabagiem. Kristus misijā pirmais un svarīgākais līdzeklis ir
Viņa Baznīca. Lai gan koncils tieši nerunāja par ticību, taču to pieminēja katrā dokumentā,
atzīstot tās vienreizējo nozīmīgumu.
Atklājot Vatikāna II koncilu, svētīgais
Jānis XXIII teica: „Koncila uzdevums ir sargāt ticības depozītu. Mēs nediskutēsim
par Baznīcas ticības doktrīnu, jo tam nav vajadzīgs koncils. Mūsu uzdevums ir šo nemainīgo
un drošo mācību padziļināt un nodot tālāk mūsdienu cilvēkam saprotamā veidā.”
Ja
šodien Baznīca mums piedāvā Ticības gadu un jauno evaņģelizāciju, tad to nedara, lai
atzīmētu kāda konkrēta notikuma gadadienu, bet gan tādēļ, lai atgādinātu, ka tas ir
vēl aktuālāks nekā pirms piecdesmit gadiem. Atbilde uz to ir tāda pati kādu deva pāvesti
un koncila tēvi, un kas ir ietverta koncila dokumentos – skaidroja Svētais tēvs.
Uzrunājot
Svētā Pētera laukumā sapulcējušos ticīgos, pāvests atgādināja, ka nesen izveidotās
Pontifikālās padomes mērķis ir veicināt jauno evaņģelizāciju. Pēdējos gadu desmitos
pasaulē ir radušies daudzi garīgie tuksneši. Šodien tos redzam aizvien vairāk. Lēnām
izplatās tukšums. Taču balstoties uz tukšuma pieredzes, mēs varam no jauna atklāt
ticības prieku un tās dziļo nozīmi mūsu dzīvē. Mūsdienu pasaulē pastāv daudzas zīmes,
kas liecina par cilvēka ilgām pēc Dieva. Bieži vien tās tiek izpaustas slēptā vai
pat agresīvā veidā. Tuksnesī ir vajadzīgi dziļas ticības cilvēki, kuri ar savas dzīves
piemēru rādītu citiem ceļu uz Apsolīto Zemi, dāvājot tiem jaunu cerību. Dzīva ticība
atver sirdis Dieva žēlastībai, kas atbrīvo mūs no pesimisma un egoisma. Šodien evaņģelizēt
nozīmē liecināt par jaunu dzīvi, Dieva pārveidotu dzīvi – uzsvēra Benedikts XVI.
Norādot
uz svētceļojumu nozīmi ceļā uz ticības briedumu, pāvests aicināja raudzīties uz Ticības
gadu kā uz svētceļojumu pa mūsdienu pasaules tuksnesi. Šajā ceļā dodamies bez spieķa,
ceļasomas un naudas, paņemot līdzi tikai pašu svarīgāko – Evaņģēliju un Baznīcas ticību,
kas spoži atklājas Vatikāna II koncila dokumentos un Katoliskās Baznīcas katehismā
– piebilda pāvests.