Vieta, kurā pilnīgi izpaužas Baznīca, ir liturģija

Vai šodien veltu pietiekamu laiku lūgšanām, un kādu vietu manās attiecībās ar Dievu ieņem liturģiskā lūgšana, īpaši Svētā Mise, kā dalība kopējā Kristus Miesā, kas ir Baznīca? Šo jautājumu, tiekoties ar ticīgajiem trešdienas vispārējā audiencē, uzdeva pāvests. Lūgšanai veltītajā katehēžu ciklā viņš atgādināja, ka lūgšana ir Dieva bērnu dzīvās attiecības ar savu Tēvu, kas ir bezgalīgi labs, ar Viņa Dēlu Jēzu Kristu un ar Svēto Garu. „Tātad, lūgšanu dzīve nozīmē atrasties Dieva klātbūtnē un to apzināties, dzīvot attiecībās ar Dievu, tāpat kā dzīvojam ierastajās ikdienas attiecībās ar saviem tuviniekiem, ar patiesajiem draugiem. Attiecības ar Kungu ir kas vairāk – tās dāvā gaismu visām pārējām attiecībām.”

Pāvests atgādināja, ka tikai Kristū varam veikt sarunu ar Dievu Tēvu kā Viņa bērni, un saukt viņu par „Abbà”, jo tikai vienībā ar Kristu varam pazīt Dievu Tēvu (sal. Mt 11,27). Tāpēc kristīgā lūgšana nozīmē ar vienmēr atjaunotu skatienu raudzīties uz Kristu, runāt ar Viņu, atrasties ar Viņu klusumā, klausīties Viņu, darboties un ciest kopā ar Viņu. Kristū, „pirmdzimtajā no visām radībām”, kurā pastāv visas lietas (sal Kol 1, 15), kristietis atklāj savu patieso identitāti. Pāvests paskaidroja:

„Rast savu identitāti Kristū, nozīmē ienākt kopībā ar Viņu, kas mani neanulē, bet paceļ mani visaugstākās cieņas augstumos, kāda piemīt Dieva bērnam Kristū. Lūgties, nozīmē pacelties Dieva augstumos caur mūsu būtības nemitīgu pārveidošanu. Tādējādi, piedaloties liturģijā, mēs ienākam mūsu mātes Baznīcas valodā, iemācāmies tajā runāt, kā arī runājam tās vārdā. Protams, tas notiek pakāpeniski, soli pa solim. Ir progresīvi jāiegrimst Baznīcas vārdos ar manu lūgšanu, ar manu dzīvi, ar manām ciešanām, ar manu prieku, ar manām domām. Tas ir ceļš, kas pārveido.”

Pāvests paskaidroja arī, ka dialogam, ko lūgšanā Dievs nodibina ar katru no mums, un mēs ar Viņu, vienmēr ir ietverts kāds „ar”: nav iespējams lūgt Dievu individuālistiskā līmenī. Liturģiskajā lūgšanā, jo īpaši Euharistijā, un katrā lūgšanā, mēs nerunājam tikai kā individuālas personas, bet ienākam lielajā „mēs” saimē – Baznīcā, kas lūdzas. Ienākot šajā „mēs”, mums ir jāpārveido mūsu „es”.

Turpinājumā, vadoties pēc Baznīcas katehismā izteiktās mācības, pāvests pievērsās kādam nozīmīgam aspektam. Katehismā lasām: „Jaunās Derības liturģijā ikviena liturģiskā darbība, it īpaši Euharistijas un citu sakramentu svinēšana, ir Kristus un Baznīcas sastapšanās (1097)”. Benedikts XVI teica:

„Tātad, visa kopiena ir „viens vesels Kristus” – Kristus Miesa, kas ir vienota ar savu Galvu. Liturģija nav kāda kopienas pašizteiksme, bet iznākšana no sevis un ienākšana lielajā mielastā, dzīvajā kopienā, kurā pats Dievs mums dāvā barību. Liturģija nozīmē universālumu un šim universālajam raksturam vienmēr no jauna ir jāienāk visu apziņā. Kristīgā liturģija ir universālā tempļa – Augšāmcēlušā Kristus kults. Kristus, kura rokas ir izstieptas uz krusta, lai visus pievilktu Dieva mūžīgās mīlestības apskāvienā. Tas ir atvērto debesu kults. Tas nav tikai kādas vienas, laikā un telpā esošas kopienas notikums. Ir svarīgi, lai katrs kristietis jūtas un ir reāli iesaistīts šai universālajā „mēs”, kas manam „es” dod pamatu un patvērumu Kristus Miesā, kas ir Baznīca.”

Pāvests piebilda, ka liturģija nav pagātnes notikumu atcere, bet Kristus Lieldienu noslēpuma dzīvā klātbūtne, kas pārvar un vieno laikus un telpas. Ja liturģijas svinībās iztrūkst Kristus centralitāte, tad nav arī kristīgās liturģijas, kas ir pilnīgi atkarīga no Kunga un ko balsta Viņa radošā klātbūtne. Dievs darbojas caur Kristu un mēs nevaram darboties citādi, kā tikai caur Viņu un Viņā. Mūsos katru dienu ir jāpieaug apziņai, ka liturģija nav „mūsu darbs”, bet gan Dieva darbība mūsos un ar mums.

Benedikts XVI norādīja, ka arī nelielas kopienas liturģijā vienmēr klātesoša ir visa Baznīca. Tāpēc liturģiskajā kopienā nepastāv „svešinieki”. Katrās liturģiskajās svinībās piedalās visa Baznīca, debesis un zeme, Dievs un cilvēki. Kristīgā liturģija, arī ja to svin kādā konkrētā vietā un telpā, un tajā izpaužas kādas noteiktas kopienas „jā”, pēc sava rakstura ir katoliska, tā ir vienotībā ar pāvestu, bīskapiem, un ar visu laiku un vietu ticīgajiem. Jo vairāk šāda apziņa vada svinības, jo auglīgāk tajā īstenojas liturģijas autentiskā jēga. Noslēdzot katehēzi, pāvests teica:

„Baznīca kļūst redzama daudzos veidos: karitatīvajā darbībā, misiju projektos, apustulātā, ko savā vidē ir aicināts īstenot katrs kristietis. Taču vieta, kurā tā pilnīgi izpaužas kā Baznīca, ir liturģija. Tā ir akts, kurā ticam, ka Dievs ienāk mūsu realitātē un mēs Viņu varam satikt, varam Viņam pieskarties. Tas ir akts, kurā ienākam kontaktā ar Dievu: Viņš nāk pie mums, un mūs apgaismo. Liturģija tiek svinēta Dievam, nevis mums pašiem. Tā ir Viņa darbs un mums ir jāatveras pret Viņu un jāļauj mūs vadīt Viņam un Viņa Miesai, kas ir Baznīca.”

Vispārējās audiences noslēgumā pāvests paziņoja, ka rīt, 4. oktobrī, viņš dosies uz Loreto. Tā būs 50. gadskārta, kopš savu svētceļojumu uz šo mariānisko svētnīcu veica svētīgais Jānis Pāvils II. Tas notika nedēļu pirms Vatikāna II koncila atklāšanas. Benedikts XVI aicināja visus ticīgos vienoties ar viņu lūgšanā, uzticot Dievmātei galvenos ekleziālos notikumus, kuriem gatavojas Baznīca. Tie būs Ticības gads un Bīskapu Sinode par jauno evaņģelizāciju. Pāvests aicināja lūgties, lai Jaunava Marija pavada Baznīcu un tās misiju, sludinot Evaņģēliju visiem mūsu laika vīriešiem un sievietēm.

I. Šteinerte/VR