13. un 14. septembrī Stokholmā notika konference „Pasaule ar un bez Dieva” ar mērķi
veicināt dialogu starp ticīgajiem un neticīgajiem. Pasākumu sponsorēja Pontifikālā
Kultūras padome, Zviedrijas vēstniecība pie Svētā Krēsla, Karaliskā Zviedru Zinātņu
akadēmija un jaunatnes organizācija Fryshuset.
Tikšanās laikā klāt bija
arī galvenie tās iniciatori – Pontifikālās Kultūras padomes prezidents Džanfranko
Ravazi un Zviedrijas vēstniece pie Svētā Krēsla Ulla Gudmundsone.
Jezuītu tēvs
Ulfs Jonsons atzina, ka šis bija ārkārtējs notikums zviedru sabiedrības kontekstā.
„Par Zviedriju bieži runā kā par vienu no vissekularizētākajām zemēm pasaulē un daudzējādā
ziņā tā ir taisnība,” viņš teica. „Tikai nedaudzi apmeklē baznīcu svētdienās, un ticība
spēlē marginālu lomu civilajā dzīvē un mūsu zemes sabiedriskajās debatēs,” piebilda
Jonsons. Viņa vārdiem runājot, konference kalpoja kā cieņas pilna dialoga piemērs,
jo visi dalībnieki varēja brīvi paust savus uzskatus un izteikt dažāda veida kritiskas
piezīmes, nevienu neapvainojot. „Domāju, ka pēc konferences visi jutās priecīgi un
daudzu atziņu bagātināti. Tie, kas Baznīcu līdz šim uztvēra kā pamācošu institūciju,
varēja iepazīties ar to kā ar uzmanīgu cita viedokļa uzklausītāju,” intervijā Vatikāna
radio pastāstīja tēvs Ulfs Jonsons.
Līdzīgas, dialogam starp ticīgajiem un
neticīgajiem veltītas konferences, jau ir notikušas arī Parīzē un Tirānā. Ierosme
izriet no pāvesta Benedikta XVI 2009. gadā izteiktā aicinājuma Romas kūrijas darbiniekiem
gūt iedvesmu no pagānu pagalma Jeruzalemes templī. Pāvests atgādināja, ka šī vieta
bija atvēlēta tiem, kas vēlējās lūgties uz vienu Dievu arī tad, ja viņi nevarēja piedalīties
noslēpuma svinēšanā.
Kardināls Džanfranko Ravazi pēc konferences Stokholmā
teica, ka pašu Baznīcu šodien varētu salīdzināt ar šiem pagānu pagalma apmeklētājiem.
Lai arī tā joprojām ir vitāla, Baznīca iziet dziļas krīzes posmu. Ticība tajā ir kļuvusi
par savdabīgu nišas pieredzi. Atšķirībā no pagātnes, kad ticība zināmā veidā kalpoja
par vienojošu elementu starp valsti un Baznīcu, starp troni un altāri, šodien tā vairs
neveido iepriekšējo dziļo saikni starp nācijas dzīvi, kultūru, un ticības izteiksmi.