Pāvests paraksta apustulisko pamudinājumu "Baznīca Tuvajos Austrumos"
Harisas Svētā Pāvila bazilikā, ko 1997. gada maijā apmeklēja svētīgais Jānis Pāvils
II, 14. septembra pievakarē Benedikts XVI parakstīja apustulisko pamudinājumu „Ecclesia
in Medio Oriente”. Dokuments ir 2010. gadā Vatikānā notikušās Tuvo Austrumu Bīskapu
Sinodes darba auglis. Tajā izskan aicinājums šī reģiona katoļticīgajiem atjaunot savstarpējo
vienotību, atvērties dialogam ar citu reliģiju locekļiem un nepadoties izceļošanas
kārdinājumam. Pie dievnama, no kura paveras brīnišķīgs skats uz lejā esošo Vidusjūru,
pāvestu sagaidīja grieķu melkītu patriarhs Gregorios III Lahams. Klātesoši bija Libānas
Republikas prezidents ar dzīvesbiedri, Bīskapu Sinodes speciālās padomes locekļi,
kā arī pareizticīgo un musulmaņu delegācijas. Pēc bizantiešu rita ievaddziesmas skanējuma,
ikonu pagodināšanas, grieķu melkītu patriarha un Bīskapu Sinodes ģenerālsekretāra
apsveikuma vārdiem un Evaņģēlija lasījuma, sekoja Svētā tēva uzruna. Svinīgās ceremonijas
noslēgumā tika parakstīta minētā pēcsinodālā adhortācija. Pāvesta dokuments sastāv
no ievada, trīs daļām un noslēguma. „Katoliskā Baznīca Tuvajos Austrumos: Vienotība
un liecība” – tā bija Tuvo Austrumu Bīskapu Sinodes tēma.
Apustuliskais pamudinājums
iesākas ar atgādinājumu, ka liecība ir vienotības ar Dievu un tuvāko auglis. Vienotība
ir paša Dieva dzīve, kas tiek nodota tālāk Svētajā Garā, caur Jēzu Kristu. Tā ir Dieva
dāvana, kurai mēs esam aicināti atbildēt un brīvi pieņemt. Ņemot vērā ģeogrāfisko,
kultūras, reliģisko un sociāli politisko dažādību, jau dokumenta ievadā Benedikts
XVI mudina Tuvo Austrumu katoļus stiprināt savstarpējo vienotību, kā arī būt atvērtiem
dialogam ar ebrejiem un musulmaņiem. Vienlaikus Svētais tēvs aicina saglabāt dažādus
reliģiskos ritus, kas ir visas Kristus Baznīcas dārgums.
Pēcsinodālās adhortācijas
pirmajā daļā Benedikts XVI pievēršas Tuvo Austrumu kontekstam, mudinot pasauli
neaizmirst šī reģiona kristiešus, ekumenisma jautājumam, starpreliģiju dialogam, divām
jaunām realitātēm – sekularizācijai un fundamentālismam, un emigrācijas lielajai problēmai.
Dokumentā izskan aicinājums uz atgriešanos un mieru. Pāvests atgādina, ka miers nenozīmē
tikai to, ka nav konfliktu. Runa ir par iekšēju mieru, par mieru, kas saistīts ar
taisnīgumu, par mieru, neraugoties uz rasu, dzimumu un sociālo šķiru atšķirībām.
Runājot
par ekumenismu, pāvests norāda, ka kristiešu vienotība nenozīmē tradīciju vienveidību.
Ritu un tradīciju dažādība ir liela bagātība. Turpinot Vatikāna II koncila norādīto
taku, Svētais tēvs mudina ticīgos uz „garīgo ekumenismu”, citam cita atzīšanu un respektēšanu.
Vienlaikus adhortācijā tiek uzsvērta teoloģiskā darba nozīme un vienprātības nepieciešamība
svarīgajos morāles jautājumos, proti, jautājumā par ģimeni, seksualitāti, bioētiku,
brīvību, taisnību un mieru. Ne mazāk svarīgi dažādām Baznīcām ir iet vienā virzienā
„caritas” un izglītības jomā.
Savukārt starpreliģiju dialoga galvenais balsts
ir ticības teoloģiskie pamati – uzsver Benedikts XVI. Jāņem vērā, ka ebreji, kristieši
un musulmaņi tic vienam Dievam. Svarīgi, lai viņi saskatītu cits citā brāli, kuru
pienākas mīlēt un cienīt, un izvairītos no konfliktēšanas reliģijas aizsegā. Kas attiecas
uz Tuvo Austrumu katoļiem, dokumentā tiek atgādināts, ka viņiem ir tiesības un pienākums
ņemt dalību sabiedriskajā dzīvē, un pret viņiem nedrīkst izturēties kā otrās šķiras
pilsoņiem. Bez tam, pāvests atgādina, ka reliģiskā brīvība ietver sevī brīvību izvēlēties
savu reliģisko piederību, kā arī brīvību publiski apliecināt savu ticību, nepakļaujot
tomēr briesmām savu dzīvību un savu personīgo brīvību.
Šobrīd ļoti sāpīgs
jautājums ir kristiešu izbraukšana no Tuvajiem Austrumiem. Neskatoties uz līdzšinējo,
gadsimtiem ilgo, ieguldījumu savas valsts labā, bieži vien viņi tiek pazemoti, piedzīvo
konfliktu negatīvās sekas, zaudē cerību un ir spiesti doties emigrācijā. Taču Tuvie
Austrumi bez kristiešiem vai ar viņu skaitliski nelielo daudzumu vairs nebūs Tuvie
Austrumi! – uzsver Benedikts XVI. Tādēļ pāvests prasa valdības un reliģiskajiem līderiem
atturēties no tādiem politiskajiem lēmumiem un rīcības, kuras sekas ir kristiešu emigrācija.
Austrumu katoļu Baznīcu ganus viņš mudina palīdzēt saviem priesteriem un ticīgajiem
diasporā saglabāt sakarus ar savām ģimenēm un Baznīcām. Savukārt Baznīcu ganus, kuru
teritorijās apmetas katoļi no Austrumiem, pāvests aicina ļaut viņiem svinēt dievkalpojumus
saskaņā ar savām tradīcijām. Pēcsinodālā pamudinājuma pirmajā daļā tiek iztirzāts
arī imigrantu strādnieku jautājums.
Dokumenta otrajā daļā Benedikts
XVI vēršas pie dažādām katoļu Baznīcas locekļu grupām – patriarhiem, bīskapiem, priesteriem
un semināristiem, konsekrētajām personām, lajiem, ģimenēm, jauniešiem un bērniem.
Patriarhiem jāstiprina vienotība un solidaritāte Austrumu katoļu patriarhu
padomes un Patriarhālo sinožu ietvarā, vispirms ņemot vērā Baznīcai vissvarīgākos
un fundamentālos jautājumus. Bīskapiem drosmīgi jāsludina Evaņģēliju, stingri jāiestājas
par ticības integritāti un vienotību, jāveic Baznīcas laicīgo labumu veselīga, godīga
un caurspīdīga pārvaldīšana, vienlaikus nopietni pārskatot visas finanses un materiālos
labumus, kā arī jāsniedz vajadzīgo atbalstu saviem priesteriem un jārūpējas par visiem
kristiešiem, neatkarīgi no viņu tautības vai izcelsmes.
Priesteriem jāmāca
ticīgos veidot evaņģēliskās mīlestības un vienotības civilizāciju. Šis uzdevums ietver
sevī padziļinātu Dieva Vārda, Baznīcas tradīcijas un doktrīnas tālāknodošanu, kā arī
pašu priesteru intelektuālo un garīgo atjaunotni. Šajā kontekstā pāvests atgādina
gan par celibāta, gan par precēto Austrumu ritu priesteru kalpojuma nozīmi. Viņš aicina
visus – priesterus un semināristus drosmīgi liecināt par Kristu, nevainojami uzvesties
un būt atvērtiem kultūru un ekleziālajai dažādībai, kā arī ekumeniskajam un starpreliģiju
dialogam.
Konsekrētajām personām Svētais tēvs atgādina, ka vienotības darba
pūliņi būs atkarīgi no tā, cik pašas balstīsies uz Dieva Vārdu un savā dzīvē īstenos
brālīgo komūniju. Benedikts XVI aicina klostermāsas un brāļus sadarboties ar bīskapu,
kā arī dzīvot saskaņā ar evaņģēliskajiem padomiem. Ticīgo un visas Baznīcas atdzimšana
ir pilnībā atkarīga no katra ticīgā personīgās saiknes ar Dievu.
Lajiem pāvests
uztic uzdevumu veicināt sabiedrisko labumu, reliģisko brīvību un katras personas cieņu.
Runājot par ģimeni, viņš atgādina, ka tā ir Dieva iedibināta institūcija, kas balstās
uz laulību starp vīrieti un sievieti, un ir nešķirama. Ģimenei jābūt par „mājas Baznīcu”,
kur tiek ieaudzināta lūgšana un ticība, par aicinājumu veicinātāju, tikumu un ētisko
vērtību dabisko skolu. Šajā nodaļā Svētais tēvs pievēršas arī sievietes stāvoklim
Tuvajos Austrumos un atgādina, ka viņai jācenšas ņemt dalību sabiedrības un Baznīcas
dzīvē. Jauniešus un bērnus Benedikts XVI mudina nebaidīties un nekaunēties par to,
ka viņi ir kristieši, cienīt citu reliģiju ticīgos – ebrejus un musulmaņus, kā arī
vienmēr izkopt draudzību ar Jēzu. Tādā veidā viņi spēs saskatīt īstās mūsdienu vērtības,
nepadosies materiālisma kārdinājumam un būs brīvi no neveselīgas piesaistes sociālajiem
tīkliem. Pieaugušos pāvests aicina atzīt mazgadīgo tiesības jau no viņu dzimšanas
brīža.
Apustuliskā pamudinājuma „Ecclesia in Medio Oriente” trešā daļa
ir veltīta Dieva Vārdam, kas ir vienotības un liecības dvēsele un avots, jautājumiem
par liturģiju, sakramentālo dzīvi, lūgšanu un svētceļojumiem. Šajā daļā pāvests pievēršas
arī evaņģelizācijai un žēlsirdības darbiem, kā arī katehēzei un kristīgajai formācijai.
Lai izplatītu Dieva Vārdu, Benedikts XVI nāk klajā ar ieteikumu pasludināt
Bībeles gadu, ņemot vērā katras valsts vietējos pastorālos apstākļus, kā arī mudina
veidot komunikācijas un formācijas jaunas struktūras. Kas attiecas uz liturģiju, Tuvo
Austrumu kristiešiem tā ir būtisks garīgās vienotības un savstarpējās komūnijas elements.
Ņemot vērā to, ka evaņģelizācijas darba efektivitāte ir atkarīga no lūgšanas,
pāvests īpašu vērību piegriež svētceļojumiem. Tie var palīdzēt stiprināt visu kristiešu
ticību. Šajā kontekstā Benedikts XVI pieprasa, lai ticīgajiem būtu brīva piekļuve
svētajām vietām Tuvajos Austrumos. Bez tam, svarīgi atgriezties pie svētceļojumu sākotnējās
nozīmes, proti, tam jābūt gandarīšanas ceļam, jābūt tādam ceļam, kas cilvēku ved pie
Dieva.
Ticības tālāknodošana ir Baznīcas misijas būtiska sastāvdaļa. Līdz
ar to, Svētais tēvs aicina ticīgos uz jauno evaņģelizāciju. Šajā ziņā svarīgākais
ir liecība, ko kristietis sniedz ar savu dzīvi. Tikai tad būs svars arī viņa teiktajiem
vārdiem. Benedikts XVI mudina Katoļu Baznīcu Tuvajos Austrumos atjaunot savu misionāro
garu. Šis izaicinājums, dzīvojot vidē, kur sastopama kultūru un reliģiju daudzveidība,
šodien ir steidzamāks nekā jebkad agrāk.
Dokumenta noslēgumā Benedikts
XVI prasa, Dieva vārdā, visiem laicīgajiem un reliģiskajiem līderiem ne tikai atvieglināt
Tuvo Austrumu iedzīvotāju ciešanas, bet arī izskaust šo ciešanu cēloņus, darot visu
iespējamo, lai panāktu mieru. Katoļticīgos Svētais tēvs mudina stiprināt savstarpējo
vienotību un dzīvot tajā, radot pastorālo dinamismu. „Remdenums Dievam nepatīk”, viņš
atgādina. Lai Tuvo Austrumu kristieši, esot vienoti, drosmīgi liecina par Kristu!
Runa ir par liecību, ko nav viegli īstenot, taču šāda rīcība ir slavējama – lasām
apustuliskajā pamudinājumā „Ecclesia in Medio Oriente”.